Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Zem viņiem pletās plašais pils ezers, kura kvadrāta formas virsmā atvizēja krēslainā gaisma. Tālumā varēja redzēt Vakta ziloņu rindu, kas devās uz priekšu pa kalnu kori. Katram zilonim pa priekšu soļoja lāpnesis ar iedegtu lāpu, tā ka izskatījās, ka procesiju apgaismo gara gaismas punktu virkne.

Mollija ievēroja pašu lielāko ziloni, trešo pēc kārtas, kam mugurā bija ārkārtīgi liela izmēra nestuves. Viņa nodomāja, ka tur noteikti sēž Vakts.

-      Rokij, meitene satraukti čukstēja, es neatce­ros, ka būtu jājusi ziloņa mugurā desmit vai sešu gadu vecumā. Vai tev tas nešķiet savādi? Šādas atmiņas taču cilvēkam paliek uz mūžu. Kāpēc es neatceros braucienu ar ziloni? Varbūt Vakts manas pārējās būtnes ir atstājis pilī?

-     Ja viņš tā būtu izdarījis, Rokijs iebilda, vai tad tu neatcerētos, ka tiki atstāta pilī? Rokijs uz bridi apklusa. Man šķiet, ka ticamāk varētu izrādīties tas, ka Vakts ir bloķējis tavas atmiņas, lai tu nezinātu, kur viņš atrodas.

Mollija aizvēra acis. Var jau būt, ka tev taisnība. Viņa nopūtās, sapratusi, ka tikko viss kļuvis sarežģītāks, bet Amrita ldusi izslāja uz galvenā ceļa, lai panāktu pārē­jos ziloņus.

Ceļojums bija ilgs. Amritas ķermeņa šūpošanās un viņas potīšu sprādžu šķindoņa soļu ritmā ieaijāja Mol­liju miegā.

Mollija pamodās pilnmēness staros. Viņa pieslējās sēdus, paberzēja plecus un iekārtoja ērtāk Petulu, kas sēdēja uz viņas kājas.

Viņi atradās uz triju joslu ceļa un tuvojās dažām ēkām, ko pa pusei noslēpa papeles.

-     Kur viņi ir, Odžas?

-    Neuztraucies, atteica Odžass, ar kājām maigi baks­tot Amritai aiz ausīm. Vai redzi tās ugunis tur lejā? Vakts ir tur. Domāju, ka viņš izpilda kārtējo ceremoniju.

Tā ir Džaipūras observatorija. To uzbūvēja kāds ļoti, ļoti gudrs valdnieks. Viņš vēlējās izmērīt attālumu no Zemes līdz Saulei un zvaigznēm. Vēl vienu observatoriju viņš uzbūvēja Deli. Esmu to redzējis. Tās ir ļoti dīvainas un skaistas vietas. Kad Amrita piekļūs tuvāk, tu varēsi nokāpt. Observatorijā tu atradīsi dažas labas paslēptu­ves. Kā tu rīkosies?

Mollija padomāja. Ja man izdosies, es nozagšu Vakta kristālus. Visus. Varbūt spēšu piekļūt pietiekami tuvu, lai izglābtu savas pārējās būtnes.

-     Jā. Ar tevi viss būs kārtībā, Mollij. Ir tumšs, un tu esi ģērbusies kā indiešu meitene. Vakts tevi negaidīs. Rādās, ka viņš ir pilnīgi apsēsts ar savām īpašajām cere­monijām.

-     Tad tu nekad agrāk neesi redzējis tādu ceremoniju kā ar tiem pretīgajiem večiem violetajās drēbēs? praš­ņāja Mollija.

Odžass iesmējās. Nē, protams, ne!

-      Kā tev šķiet, kas tā ir par reliģiju? izstaipoties apvaicājās Rokijs.

-      Kāda? Vakta paša izveidota? Es nezinu, Rokij! Odžass atkal iesmējās. Taču Mollijai tas nemaz nelikās smieklīgi. Kas gan lai zina, kādi dīvaini reliģiski uzskati varētu piemist Vaktam?

Amritai soļojot uz priekšu, observatorija pamazām atklājās skatienam. Pāri mūrim varēja redzēt vairākas lielas akmens kāpnes, kas izskatījās kā nepabeigtas konstrukcijas. Uz augstākās būves jumta bija platforma. Tagad Mollija tuvumā redzēja pārējos ziloņus. Katram mugurā sēdēja mahuts, kas atpūtināja kājas uz ziloņa galvas, kamēr pasažieri bija prom.

Kad Rokijs pakāpās uz Amritas muguras, viņš re­dzēja violetajās drēbēs tērpto vīriešu grupu stāvam ap ugunskuru, kas meta viņu sejās spocīgu atblāzmu. Mežonīga bungu rīboņa pildīja nakts gaisu. Rokijs atkal apsēdās.

-    Es tevi tur nelaidīšu vienu pašu, zēns teica. Mol­lija pasmaidīja, un viņi abi ar Rokiju noslīdēja zemē.

-     Mēs atgriezīsimies ātrāk, nekā jūs būsiet paspējuši pateikt "violetie vīri karijā".

-     Izklausās garšīgi, miegā nomurmināja Forests.

-     Odžas, ja ar mums kaut kas notiks, vai tu pieskatīsi Forestu un Petulu?

Odžass uzlūkoja guļošo vīrieti un sarauca degunu. Tad viņa skatiens skāra Petulu. Zēns pamāja.

Mollija un Rokijs izlavījās caur observatorijas vār­tiem.

Petula vēroja. Viņai nepavisam nepatika, ka abi dodas prom.

Jāsāk jau ar to, ka Petula saoda milzi, kas nolaupa bērnus. Taču bija vēl kaut kas. Kaut kas ļaunu vēstošs. Jo aiz spēcīgā ziloņu un ugunskura smārda, aiz nevainī­gajām smaržām, kas nāca no vienkāršiem cilvēkiem, aiz garšvielu, cepto ēdienu un ziedu aromāta Petula sajuta ļoti pārbiedēta dzīvnieka smaku. Šis dzīvnieks bija kaza. Petulai tas nepavisam nepatika.

Mollija septiņu gadu vecumā bija piedalījusies svinī­bās pie ugunskura, un tagad skats acu priekšā viņai to atgādināja, kaut ari svētku uguņu vietā cilvēku rokās bija lāpas, bet debesīs uguņošanas vietā kā biezpiena bumba karājās pilnmēness. Mollija un Rokijs aši pasteidzās garām pūlim, ziloņiem un vienām savādajām kāpnēm, līdz sasniedza vietu, no kuras varēja novērot notiekošo, paši paliekot neredzami. Ap sprēgājošo ugunskuru bija sapulcējušies Vakta drauģeļi violetajās drēbēs, un liesmas meta velnišķīgas ēnas viņu bārdainajās sejās.