Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Odžass iesmējās. Tad viņš piegāja klāt Amritai un neuzkrītoši gar viņas labo sānu aizslīdēja līdz ilkņiem, rotātiem ar sudraba skavām. Odžass izdvesa dažas rīkles skaņas, viegli paklakšķināja ar mēli un papliķēja ziloņmātes pelēko plecu.

-    Laba meitene. Amrita savukārt aptaustot pārlaida sārto, plankumaino snuķa galiņu pār Odžasa galvu un seju. Zēns pieskārās ziloņmātes galvas rotai. Viņai acīmredzot bija paredzēts iziet gājienā kopā ar citiem ziloņiem. Šis te mahuts izbojāja viņai visu dienu. Kāpēc gan lai viņu nepaņemtu mēs?

-     Mēs? Mollija bija pārsteigta.

-    Jā, viņu vadīt būtu "pupu mizas", kā jūs sakāt.

-      Es tā nekad nesaku, iebilda Rokijs. Es saku tīrais štrunts.

-     Nu tad štrunts. Amrit hindu valodā nozīmē nektārs. Saldais Nektārs! Domāju, ka tas nozīmē, ka viņai ir ļoti lādzīga daba. Amrita man nesagādās nekādas grūtības.

-     Vecīt, tā doma taču ir kolosāla kā mamuts! iesau­cās Forests, pats starodams priekā par savu vārdu spēli. Bet vai šī dāma spēs mūs visus panest?

-    Nu, protams, šis zilonis bez grūtībām varētu paņemt vēl divus cilvēkus. Odžass ar prasmīgām kustībām sāka mīdīties salmos, atbrīvojot Amritas važas. Mums jāseko pārējiem ziloņiem. Zēns paņēma garu nūju ar divžuburu āķi galā. Šis ir ankušs. Neuztraucieties es zinu, tas izskatās biedējošs, taču, ja ar to baksta ziloni, tas ir tāpat, it kā cilvēku bakstītu ar mazu dakšiņu. Dažkārt tas jālieto spēcīgāk. Ja ziloņi uzvedas slikti, tie var kļūt bīstami, tāpēc ir svarīgi tos kontrolēt.

Mollija vēroja, kā Odžass novelk no mahuta galvas uniformas turbānu un uzliek to pats savā galvā. Vīrs apmierināti noņurdējās, tad sarāvās čokurā kā mazs bērns un ieslīga vēl dziļākā miegā.

-     Odžasam taisnība, Mollija piekrita. Mums jāseko citiem ziloņiem. Nevar būt cita iemesla, kāpēc visi ziloņi izrotāti palaisti ārā, tikai Vakts. Tāpēc, ja gribam turē­ties viņam uz pēdām, šis būs pats labākais veids. Mēs būsim labi maskējušies.

Odžass no āķa pie sienas paņēma piedzērušā dzinēja jaku.

-     Domāju, ka tev taisnība, atzina Rokijs.

Odžass sāka stumt ziloņmātes masīvās krūtis, un tā atmuguriski no sava steliņģa izgāja pie staļļa balsta sijas. Pīčī, pīčī, Odžass teica, tad piebilda: Un turklāt kas gan tev cits atliek? Tu vari ceļot laikā uz priekšu un atpakaļ, taču kaut kad, Mollij, tev nāksies piekļūt Vaktam tuvu, ļoti tuvu. Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?

Mollijai pārskrēja vēsas tirpas. Viņa stāvēja salmos stallī ar muskusa aromātu un vēroja, kā Odžass stumj Amritu. Meitene vienkārši skatījās, it kā Odžass neko nebūtu teicis. Zēna vārdu iespaids uz viņu bija neap­tverams.

Doma, ka vienīgais veids, kā tiešām atrisināt šo situā­ciju, ir nogalināt Vāktu, līdz šim tikai miglaini bija ataususi Mollijai prātā. Un šī doma bija tik šausminoša, ka meitene bija atstūmusi to pašos prāta dziļumos. Mollija nebija slepkava. Viņa nespēja nogalināt. Kā gan lai viņa vēlāk sadzīvotu ar sevi, ja būtu kādu nogalinājusi? Taču tagad meitene nodomāja: ja viņa nenogalinātu, tad pati tiktu nogalināta.

Kad Mollija atjēdzās no sava apjukuma, Rokijs un Forests jau bija apsēdušies Amritai mugurā. Mollija paņēma rokās Petulu un ari uzkāpa augšā. Viņa sarauca pieri. Viņā kūsāja baismīgs jūtu kokteilis.

Odžass uzrāpās uz Amritas skausta un aizkabināja kājas aiz viņas ausīm. Aiz zēna muguras baldahīns ap­slēpa viņa jaunos draugus, kuri zem pārseguma sēdēja, ietinušies siltās, greznās segās. Odžass brīdi klusēja. Viņš aizvērtām acīm izlūdzās ziloņu dievam Ganešam veiksmīgu ceļojumu. Zēna prātā skanēja tēva pirmsnāves vārdi.

Es vienmēr būšu klāt un pieskatīšu tevi, Odžas. Vien­mēr tici pats sev un vienmēr atceries, ka es tevi mīlēšu mūžam.

Apvaldot asaras, Odžass noklakšķināja mēli.

Beidzot Amrita, izdzirdējusi sava jaunā saimnieka balsi Agit! Agit! -, izsoļoja no staļļa.

divdesmit otrā nodaļa

Skats bija iespaidīgs un plašs. Kad Amrita majestā­tiski devās lejup pa slīpumu no augšējā uz apak­šējo pagalmu, Mollija vēroja kareivju galvu virsas. Viņa redzēja, ka daži no tiem jādelē apkārt, apmētājot cits citu ar mazām Holi krāsas piciņām, it kā tagad, kad Vakts ir prom, viņiem beidzot būtu ļauts parotaļāties. Mollija noskatījās, kā pils kalpotāji steidzas, gatavojoties sagai­dīt nakti, un pāri pils mūriem bija redzama apkārtējā ainava.

Odžass sēdēja priekšā uz Amritas masīvā, pelēkā skausta. Ziloņmātes ausīm bija jauki rožaina nokrāsa, un tās bija daudz maigākas par viņas pārējām pelēka­jām ķermeņa daļām. Soļojot viņa tās vēdināja. Mollija pieskārās pelēkajai ādai un atklāja, ka to klāj raupjas, melnas spalvas.

Pils hindu templī kūpēja vīraks ar ziedu smaržu un no iekšienes atskanēja dievlūdzēju monotonā un pieklu­sinātā lūgsnu skandēšana. Amrita klusi pagāja zem mil­zīgajām arkām, kas bija būvētas tā, lai tām cauri varētu iziet ziloņi, un turpināja ceļu pa nākamo bruģēto slī­pumu.