Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Abiem bija kāds brīdis pārdomām. Mollijas ausīs ska­nēja Odžasa balss: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?"

Ja vien Mollija vēlētos, viņa varētu nonākt tuvu Vak­tam tieši tagad. Meitene, slīdot pa laiku, varētu nokļūt pie naža, kas mētājās uz zemes. Viņa varētu iznirt no laika, paķert nazi un atkal nozust. Viņa varētu lidot laika telpā, līdz nokļūtu Vaktam tieši aiz muguras. Un ko tad? Noga­lināt viņu? Mollija nemūžam nespētu nevienu nogalināt. Un, ja arī tā, kā gan vienpadsmit gadus veca meitene varētu iegrūst garu dunci tādā vecā, muskuļotā vīrā kā Vakts? Ko gan viņa pašlaik cenšas apmuļķot? Mollijai pat nebūtu ne jēgas, kur tieši jādur nazis. Viņa visu salaistu grīstē. Viņa to tikai ieskrambātu. Un tad milzis apcirstos apkārt un sakapātu viņu sīkos gabaliņos.

Ko mēs darīsim, Rokij?

Rokijs sarauca pieri. Varbūt paiet uz priekšu laikā līdz rītdienai, kad observatorija būs tukša? Mēs varētu aiziet līdz vietai, kur sešgadīgā Mollija tika atstāta šonakt, bet pēc tam atgriezties laikā līdz tagadējam brīdim. Kad mēs tur ieradīsimies, mēs būsim viņas tuvumā. Mēs varēsim viņu saķert un pieskriet pie pārējām un pašas mazākās un, tiklīdz mēs visi būsim saskārušies, varēsim laisties prom. Mēs nedabūsim viņa kristālu maisu, bet mums vismaz būs visas Mollijas!

Šis plāns izklausījās daudz labāks par mēģinājumu nogalināt Vāktu. Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu. Viņa kā rūpīgi notēmētu bultu aizšāva sevi un Rokiju nākamajā vakarā tieši pirms saulrieta.

Observatorijā pie augstākajām kāpnēm vienā mierā stāvēja svētā govs. Tā rāmi uzlūkoja tikko ieradušos apmeklētājus un turpināja gremot. Mollija un Rokijs pieskrēja pie vietas, kur sešgadīgā Mollija iepriekšējā vakarā tika nomesta pēc nežēlīgā pārbaudījuma.

Mollija cieši satvēra zaļo kristālu un satvēra Rokija plecu.

-     Esi gatavs?

Abus apvija vēsie laika vēji, kad Mollija viņus virzīja uz iepriekšējo vakaru. Viņi lēni lidoja laikā un vēroja apkārtni. Laika miglā viņi saskatīja milzīgo Vakta stāvu. Viņš devās aiz ieplaisājušās ldints, kur atradās desmit­gadīgā, trīsgadīgā un pavisam mazā Mollija. Mollija nedaudz pavirzīja sevi un Rokiju uz priekšu laikā.

-    Jābūt kādam brīdim, kad Vakts nav viņām blakus, Mollija teica. Tomēr ikreiz, kad abi pārvietojās laikā, Vakts atradās tur un kā dadzis bija pielipis mazākajām Mollij ām.

-    Atgriezies brīdī, kad sešgadīgā ir viena pati! iero­sināja Rokijs. Mollija tā arī darīja.

Abi piezemējās, un Mollija adrenalīna ietekmē metās apkampt savu sešgadīgo būtni. Rokijs aši paķēra kucēnu un cieši pieķērās Mollijas plecam. Koncentrējusies uz sar­kano kristālu, Mollija lika visiem šauties laikā uz priekšu. Mazā meitene iekliedzās.

Apkampusi savu jaunāko būtni, Mollija klusi runāja viņas ausī. Neuztraucies, Mollij, esmu nākusi, lai tevi glābtu. Drīz vien viss būs atkal labi. Izrunājot šos vār­dus, Mollija atcerējās kādu milzīga apmēra cilvēku, kurš reiz tā bija teicis viņai. Tā bija ļoti savāda sajūta, taču Mollija nepievērsa tai uzmanību, jo bija jākoncentrējas uz bēgšanu. Mollija aiznesa visus uz nākamās dienas vakaru un tur ari apstājās. Govs atkal viņus uzlūkoja.

-     Nu, Mollij, Mollija apjautājās, vai viss kārtībā?

Sešgadīgā notrausa asaras un izbīlī palūkojās apkārt.

-     Vai tas riebīgais āksts ir prom?

-    Jā. Mollija cieši apkampa savu jaunāko būtni.

Kucēns Petula izliecās un nolaizīja Rokijam seju. Rokijs

aptaustīja savu vaigu, lai noskaidrotu, cik zvlņains tas kļuvis, taču āda bija gluda. Mollija pārbaudīja mazās Mollijas seju un kaklu, tāpat arī pavilka uz augšu viņas piedurknes.

-     Vai viņas āda ir kļuvusi zvīņaina? Rokijs jautāja.

-     Nē, tā nešķiet, Mollija atbildēja. Šķiet, mazliet sausi ir kļuvuši viņas elkoņi.

-     Kas tu esi? jautāja mazā Mollija, atraujot elkoni. Es tevi nemaz nepazīstu. Un man Ķīnā nepatīk. Es gribu pie Trinklberijas kundzes.

-     Drīz mēs tevi aizvedīsim mājās pie viņas. Un tad tu atkal satiksi Rokiju un to veco un briesmīgo žāvēto pleksti Aderstones jaunkundzi. Te mazā Mollija iesmējās, bet uzreiz pēc tam sāka raudāt. Rokijs noglāstīja viņai galvu.

-     Zini, mēs esam Indijā, viņš teica, nevis Ķīnā. Un mēs nevaram te palikt pārāk ilgi, jo tad tā nejaukā govs nāks šurp un prasīs, ko mēs te darām. Mazā Mollija pa pusei iešņukstējās, pa pusei iesmējās. Un tāpēc, Rokijs turpināja, mums jāiet te. Viņš veda mazo meiteni uz vārtu aili sienā. Tagad viņiem tikai vajadzēja atcerēties vietu, kur gaidīja Odžass ar Amritu. Mollijas deniņos izspiedās sviedru pērlītes, cenšoties atcerēties īsto vietu.

-     Labi, mazā Mollij, tagad cieši turi manu roku. Rokijs paņems rokās kucēnu. Mēs tikai mazliet paiesim atpakaļ laikā un izglābsim pārējos mūsu biedrus.

-     Bet… sāka iebilst sešgadīgā. Tomēr, iekams viņa paguva pateikt vēl kaut ko, visi jau lidoja laikā.

-      Tas ir forši, Mollija stāstīja savai noskrandušajai sešgadīgajai būtnei, kamēr pasaule zibēja gar viņu acīm.

Viņi piezemējās siltā 1870. gada marta pilnmēness naktī. Un viņu skatienam pavērās kaut kas šausmīgs.