Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Mums vajadzētu atrast visiem kaut ko ēdamu, teica Mollija, runājot kā autopilota režīmā. Tomēr nezinu, kā. Es nevaru iedomāties, kur atrast ēdienu Amritai. Mol­lija centās neraudāt. Viņa vēlējās, lai stāvokļa kontroli uz kādu laiku uzņemtos kāds cits.

-    Ēdienu atstāj manā ziņā, teica Odžass, redzot Mol­lijas izmisumu. Viņš ar labo kāju pabakstīja zem Amritas labās auss, lai tā sāktu iet, un iedrošinoši piebilda: Vai zini, Mollij, ziloņu dievs Ganešs droši vien noraugās uz mums ar labvēlību. Mollija paraustīja plecus. Odžass turpināja: Es tiešām tā domāju. Un tāpat, Mollij, man piedurknē ir kaut kas tāds, kas mums palīdzēs.

-     Tiešām? Mollija paslēpa seju starp ceļiem.

-    Jā, bet vai tu apsoli būt pret mani godīga?

Mollija neko neteica. Viņa jutās tik nožēlojami, ka

viņu tagad neinteresēja neviens un nekas. Meiteni bija pārņēmušas domas par Petulu un pārējām viņas būtnēm, kas bija iestrēgušas pagātnē kopā ar Vāktu. Molliju bija apsēdušas bailes, drūmas priekšnojautas un skumjas. Un pats šausminošākais, kas iesūca sevī visu pārējo, bija mil­zīga bezdibeņa sajūta, kura bija radusies līdz ar Petulas pazušanu. Viņas Petula bija prom. Mollija norija kamolu rīklē.

-     Agit! Odžass mudināja Amritu iet uz priekšu gar izkārtni, kas reklamēja vīriešu kreklus. Viņš paskatījās apkārt, lai redzētu, ka neviens viņus nevēro no zemes. Tad Odžass veikli izvilka no piedurknes mirdzošu, stīpai līdzīgu priekšmetu.

-    To es paņēmu 1870. gadā no Džaipūras maharadžas, zēns teica, sniedzot priekšmetu Mollijai. Tā ir viena no viņa potītes sprādzēm. Es domāju, ka šajos jaunajos laikos Džaipūrā tā tiktu uzskatīta par ārkārtīgi vērtīgu lietu!

Mollija paskatījās.

-     Jēziņ! iesaucās Rokijs tā, ka kucēns zēna rokās salēcās un nolaizīja viņam seju. Tā manta taču ir kā nosēta dārgakmeņiem!

-     Tur jau ir tā lieta, piekrita Odžass. Nodomāju, ka kādā brīdī mums varētu noderēt kaut kādi maksāša­nas līdzekļi. Es nolēmu, ka tad, ja maharadža būtu pie pilnas saprašanas, viņš noteikti liktu mums paņemt viņa potītes sprādzi, ja vien tā spētu mums palīdzēt sakaut Vāktu. Tas taču viss notiek cēlu mērķu vārdā, vai jums tā nešķiet?

Mollija paslēpa seju un ar rokām aptvēra ceļus. Pār viņu nolaidās šausminošas un drūmas priekšnojautas. Šīs priekšnojautas vēstīja, ka viņa nonākusi strupceļā. Pat potītes sprādze nespēja aizgainīt šīs skumjas.

-      Labs darbiņš, Odžas, Mollija neskanīgi noteica.

-    Tev nav jābūt tik bēdīgai, Mollij, Odžass teica. Es zinu, kāpēc tu esi skumja un atmet cerības, taču ir kaut kas tāds, ko tu nezini, bet ko tev vajadzētu zināt.

Garām ritēja dzīva vakara satiksme. Kāds vīrs uz motocikla, kuram aiz muguras sēdēja draugs, meta ar krāsainas tintes paketi kādam citam motociklistam, kurš tos apdzina. Rozā krāsa izšķīda pa vīra baltās žaketes muguru. Labs metiens! Odžass iesmējās.

-     Kas mums būtu jāzina? vaicāja Rokijs.

-     Ak jā! Nu, redziet, Džaipūra ir ļoti ievērojama pil­sēta.

-Jā-

-     Tur jūs to redzat mēs tagad tuvojamies tās cen­tram. Ak Dievs, tā visa ģimenīte ir nokrāsota oranža!

-    Jā. Kas tad mums būtu jāzina? Rokijs neatlaidās.

-     Ir sagadījies tā, ka manā laikā 1870. gadā Džai­pūra bija slavena, ļoti slavena. Garām patraucās sar­kans motocikls, un Odžass sasita plaukstas. Tas nu gan ir skaists radījums!

-     Kādēļ, Odžas? Rokijs nepacietīgi skubināja. Ar ko tā bija tik slavena?

-    Ak jā! Tā bija slavena ar saviem dārgakmeņiem. Šeit dzīvoja un strādāja paši dižākie juvelieri. Viņu darbi bija labākie visā Indijā. Man iešāvās prātā, ka varbūt šo amat­nieku pēcteči joprojām slīpē dārgakmeņus un izgatavo rotaslietas.

Mollija pacēla galvu.

-     Tu gribi teikt, ka šajā pilsētā ir daudz cilvēku, kam pieder vērtīgi dārgakmeņi?

-    Ja viss ir tāpat kā agrāk, jā. Tur jābūt darbnīcām, kas izgatavo rotaslietas no dārgakmeņiem, un veikaliem, kur tās pārdod.

-     Un tev šķiet, ka mēs varētu atrast laika ceļošanas kristālus? Pēkšņi pie apvāršņa bija parādījusies cerība.

-     Tā ir. Jā.

Mollija pasmaidīja un apskāva Odžasu. Izcili, Odžas, tu esi izcils. Man tāds prieks, ka tu esi šeit. Vai viņš nav gudrs, Rokij?

-     Ei, turies savā joslā! uzsauca Rokijs.

Un tā Amrita turpināja soļot uz priekšu. Odžass pasmaidīja un aptaustīja savu kabatu. Tajā bija otra potītes sprādze, ko viņš bija noņēmis hipnotizētajam maharadžam. Tā lika Odžasam justies labi. Šī sprādze nozīmēja, ka viņam vairs nekad nenāksies ložņāt pa sve­šām kabatām.

1870. gadā pulkstenis rādīja desmit no rīta.

Vakts atpūtās violetā zīda zvilni savos Dzintara pils karaliskajos apartamentos ar sudrabotajām sienām. Dro­šībā pie viņa sāniem gulēja samta maiss ar kristāliem. Sīciņa indiešu sieviete masēja viņa labo papēdi, kamēr otra spodrināja viņa milzīgos kāju pirkstus. Vakts laiski nopūtās un pāršķīra lappusi grāmatā. Pie durvīm klau­vēja.

-     Iekšā!

Zakija piesardzīgi ienāca telpā.

-      Un tā, Vakts jautāja, pat nepūloties pacelt ska­tienu, vai tu viņu atradi?