Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Es… īsti nezinu, vīrs labprāt teica. Man ir… daži kristāli, ko… es varētu jums parādīt… un kas ir tādā krāsā. Zaļie smaragdi… sarkanie rubīni, granāti un… asins akmeņi. Tie atrodas… manā seifā… istabā aiz zāles. Tie ir… seni dārgakmeņi, ko… nopirka mans vectēvs. Mans tēvs… tos nepārdeva… un arī es… nepār­došu. Tie ir… ļoti… īpaši.

Mollijas acis iekvēlojās.

-    Jā, izklausās labi. Viņa uzmeta skatienu Rokijam, kas stāvēja blakus mazajai Mollijai, pieskatīdams, lai tā neko nesaplēš. Lūdzu, parādiet mums tos!

Vīrs visus pa kokgriezumiem rotātām durvīm un lejup pa dažiem pakāpieniem ieveda mazā, nekārtīgā istabiņā bez logiem. Telpas dziļumā atradās divi lieli seifi un galds ar krēsliem abās tā pusēs. Galdu klāja paplātes ar sva­rīga izskata dokumentiem, svariem, atsvariem, kā arī dažādu lupu klāsts. Kamēr Čengelpeta kungs būrās ap seifa atslēgu, Mollija apsēdās krēslā un aplūkoja ierāmē­tās ģimenes fotogrāfijas, kurās bija redzams pats veikal­nieks, viņa sieva un divi mazi zēni.

-     Man ir… šie sarkanie… akmeņi, vīrs teica, izņe­mot no seifa ādas futlārus un atverot tos.

-     Vai! Tie gan ir smuki! iesaucās mazā Mollija.

Vecākā Mollija nepārliecināta paņēma vienu dārgak­meni. Tas bija mazs, bet vēl ļaunāk bija tas, ka, paņemot to rokā, Mollija juta, ka tam nav nekāda spēka.

-     Kas tas ir par akmeni? viņa pajautāja.

-      Rubīns. Šis… ir liels, bet… šis… ir vēl … lielāks. Juvelieris atvēra mazu zamša maisiņu, izvilka zirņa lie­luma rubīnu un pasniedza to Mollijai.

Meitene cerīgi to satvēra, taču arī šim dārgakmenim nebija nekāda spēka. Viņa sāka zaudēt dūšu. Rokijs vai­cājoši raudzījās viņā. Mollija pašūpoja galvu.

-    Sarkanais dārgakmens, ko es izmantoju iepriekš, bija astoņas reizes lielāks par šo.

-      Nevaru… jums palīdzēt… ar tik lielu… rubīnu,

-      izdabūja Čengelpeta kungs. Tik lieli… kā astoņpa­dsmit tūkstoš karātu… "Hērakls"… ir Taizemē. Tas rubīns, ko… es jums parādīju… pēc visiem standartiem… ir liels. Es… to nepārdošu, jo… tas ir tik… rets un liels.

-     Man tas liekas pavisam maziņš, teica mazā Mol­lija.

-     Kuš, Mollij! Rokijs viņu apsauca. Lielā Mollija cenšas koncentrēties.

Mollija prātoja, vai laika ceļošanas kristāli ir brīnišķī­gie rubīni vai pilnīgi citi dārgakmeņi.

-     Vai jums ir vēl citi sarkani kristāli?

-     Man ir tie dārgakmeņi… turmalīni… un vēl šie… topāzu gabaliņi, paziņoja veikalnieks. Arī šie brīnišķī­gie sarkanie dārgakmeņi, ko viņš pasniedza, bija pilnīgi nedzīvi.

Mollija sajuta sevī briestam drudžainu izmisumu.

-     Un kā ar zaļajiem kristāliem?

-     Daži… smaragdi… ir. Man ir daži… ļoti skaisti… smaragdi, ko… es reti… kādam… rādu! Un daži… zaļie safīri un… zaļie opāli. Mollija saņēmās un vēroja, kā no lielajiem seifiem parādās vēl citas paplātes ar dārg­akmeņiem. Tajās atradās vēl citi mazi kristāli.

-     Vaiiii, tie nu gan ir smuki! teica mazā Mollija, nespēdama savaldīties.

Mollija pieskārās mazajiem dārgakmeņiem. Viņa pēc kārtas pārlaida tiem pirkstus. Visi bija skaisti, taču nevie­nam no tiem nebija nekāda spēka.

-      Tam nav jēgas! meitene pačukstēja Rokijam. Un tad, kad viņa jau paliecās uz priekšu, lai atstumtu paplātes, mazā Mollija iesaucās: Paskat! Redzi to bries­mīgo un netīro tur tālāk?

Visu skatieni pievērsās mežrožu augļa lieluma kris­tālam, kas nomaskējies gulēja uz zaļa samta. Tas izska­tījās ļoti necils, un uz tā malas bija dīvaina bumeranga formas plaisa.

-     Kas tas ir? Mollija jautāja, paņemot to rokā. Viņa aizvēra acis un pat pirms koncentrēšanās uz kristālu sajuta no tā starojam enerģijas plūsmu.

-     Es īsti nezinu… Tas ir savāds akmens… Varbūt… kāda kvarca forma. Tas… nav vērtīgs, bet… savāds gan. Tāpēc… es to glabāju.

Mollija pamāja Rokijam. Zēns izvilka no piedurknes potītes sprādzi.

-     Ko jūs domājat par šo? viņa apvaicājās.

Juvelieris pašūpoja galvu un paņēma rokā smago sprā­dzi. Viņš to grozīja un hipnotiski apbrīnoja tajā iestrā­dātos zilos safīrus un baltās pērles.

-      Tas ir… apbrīnojams juvelierizstrādājums… no 16. gadsimta 50. gadiem. Šādus izstrādājumus… esmu redzējis tikai… muzeju kolekcijās.

Tātad potītes sprādze bija vēl senāka, nekā viņi bija domājuši.

-     Vai gribat to nopirkt? Kāda ir tās cena?

-    Divi miljoni rūpiju. Ja es gribētu… kaut ko nopelnīt, es… nopirktu to… par pusotru miljonu… rūpiju.

-    Vai jūs varat pateikt, cik tas būtu mārciņās vai dolā­ros?

-     Astoņpadsmit tūkstoši… mārciņu… vai trīsdesmit pieci… tūkstoši dolāru.

-     Tā taču ir vesela kaudze naudas! iesaucās mazā Mollija.

-     Un par cik jūs pārdotu to ieskrāpēto zaļo akmeni?

-      To netīro zaļo akmeni? iebrēcās mazā Mollija. Nepērc taču to akmeni!

-     Kuš, Mollij!

-     Tas patiesībā… nav domāts… pārdošanai, juve­lieris turpināja, nepievēršot uzmanību mazajai meitenei, -jo man tas… ļoti patīk. Nekad neesmu… domājis… par tā cenu. Nedomāju, ka… to varētu… pārdot.