Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Šķiet, ka Holi ir gandrīz beidzies, teica Odžass. Amrita nesa viņus uz priekšu pa ielu garām tirgus rin­dām, un Mollija pētīja veikalu skatlogus. Lai gan daudzos veikaliņos tirgojās ar ādas sandalēm vai virtuves piederu­miem, vairumā no tiem pārdeva rotaslietas. Viņi šķērsoja tirgus laukumu, kur vīrieši tupēja zemē un dedzināja sud­rabotu virvi, savācot sudrabu, kas pilēja no tās, krājoties mazās sudraba kaudzītēs. Ziedu pārdevēji sakrustotām kājām sēdēja uz augstām letēm, ar adatām caurdurot oranžus un dzeltenus ziedus un tad verot tos uz auklām, veidojot samteņu un sarkano jasmīnu virtenes.

Labajā pusē veikali sāka kļūt ievērojamāki. Tad kaut kas piesaistīja Mollijas uzmanību.

-     Skatieties! viņa iesaucās.

Tālāk pa ceļu bija plašs veikals ar stiklotām fasādes durvīm. Tīkloti aizkari slēpa skatam veikala iekšpusi. Izkārtne bija ļoti izsmalcināta, izrotāta sarkanā un zelta krāsā ar ķeburainiem burtiem.

Paliec šeit ārā ar Amritu, kucēnu un Forestu! iero­sināja Mollija. Es ar mazo Molliju un Rokiju ieiešu iekšā un paskatīšos, vai varu atrast kādu laika kristālu.

-     Jā, Mollij. Es pieskatīšu Koku Vīru [4] , Odžass pie­krita, pār plecu palūkojies uz krācošo Forestu. Ņem sprādzi, Rokij!

-    Un mēs saņemsim arī daudz naudas, teica Mollija, tā ka varēsim dabūt Amritai barību.

-     Jā, Mollij, viņa ir ļoti izsalkusi. Amrita pieliecās, lai Mollija, Rokijs un mazā Mollija varētu norāpties zemē.

-    Un kas tad garšo ziloņiem? Mollija apvaicājās, kad Amrita pievērsa viņai savas garās skropstas.

-      Palmu lapas, bambusu lapas, cukurniedru kāti, banāni, rīss, kūkas, saldumi un katrā ziņā gurs.

-     Gurs?

-     Gurs ir neattīrīta melase. Ziloņiem garšo gurs.

Mollija pamāja. Tūlīt būs viens gurs ar čipsiem.

divdesmit piektā nodaļa

Mollija pieklauvēja pie veikala stiklotajām durvīm.

Beidzot kāds vīrs ar zīdainām ūsām atvilka tīkloto aizkaru.

-     Vai varam ieiet, lūdzu? Mollija jautāja, izrunājot vārdus ļoti skaidri, lai vīrs varētu lasīt no viņas lūpām.

Veikalnieks palūkojās uz Amritu, kas stāvēja tālāk ielā, tad norādīja uz rokas pulksteni un pakratīja galvu. Mol­lija iebakstīja sānos Rokijam, kas uz īsu mirkli parādīja senlaicīgo sprādzi. Veikalnieka uzacis mazliet parāvās uz augšu; viņš kaut ko pateica kādam veikalā un tad norā­dīja uz ēkas malu.

Blakus veikalam bija eja. Tās priekšā atradās smagi metāla vārti ar lielu atslēgu.

Uz zemes blakus vārtiem sēdēja skrandās tērpies vīrs ar bļodu starp kājām. Vienu viņa aci klāja pārsējs, bet otra bija balta, kataraktas izķēmota. Bļoda bija pilna sīknaudas. Mollija parakņājās kabatā un ielika bļodā 1870. gada monētu.

-     Esmu pārliecināta, ka šis veikalnieks tev par to kaut ko iedos, Mollija teica, cerot, ka vīrs saprot angliski. Man nav mūsdienu naudas.

Blakus veikalam jau gaidīja apsargs ar dubultzodu. Viņš zem arkas ieveda draugus mazā vestibilā ar zaļa samta krēsliem.

Gar veikala sienām rindās bija izkārtoti stikloti skapji, ko pildīja indiešu senlietas zelta šaha komplekts ar karali un dāmu uz ziloņiem un bandiniekiem turbānos uz kamieļiem, filigrāni izrotāts sudraba kuģis, gara čūska no zelta posmiem, marmora ola ar smalkos ornamentos iestrādātiem krāsainiem akmentiņiem. Tur bija ar melnu samtu apsistu dēļu plaukti, no kuriem karājās apbrīno­jami skaistas dimantu, dārgakmeņu un pērļu kaklarotas. Telpas vidū atradās stiklotas vitrīnas, pilnas gredzenu, rokassprādžu un dārgakmeņu.

Un pašā telpas vidū stāvēja veikala īpašnieks, ģēr­bies brūnās biksēs un iestīvinātā, mirdzoši baltā kreklā. Izskatījās, ka viņš uz kaut ko cer. Veikalnieks ar žestu norādīja, ka apsargs var iet prom.

-     Labvakar! veikala īpašnieks teica. Tātad jums ir kaut kas, ko jūs vēlētos man parādīt.

Mollija apsvēra, vai vajadzētu vīrieti hipnotizēt. Viņš izskatījās labsirdīgs. Taču bija jau vēls, un Mollijai nebija laika sākt draudzēties. Šis vīrs nemūžam nenoticētu ceļošanai laikā, tāpēc, lai visu paātrinātu, Mollija viņam uzsmaidīja, un, tiklīdz abu acu skatieni satikās, meitene no acīm raidīja spēcīgu staru. Vīrietis pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ, bet tad atguva līdzsvaru. Kad viņš grīļojo­ties pacēla skatienu, viņa acis bija stiklainas un meitene viņa priekšā likās ļoti svarīga.

-     Ļoti labi, Mollija apmierināta noteica. Nu tad, kungs… kā jūs sauc?

-     Čengelpeta kungs, atbildēja veikala īpašnieks.

-     Nu, tātad jūs, Čengelpeta kungs, tagad esat pilnīgā manā kontrolē. Es tūlīt paskaidrošu, kas man vajadzīgs, un es vēlos, lai jūs man pilnībā uzticētos. Pēc tam es gribu, lai jūs padomājat, vai varat man palīdzēt.

Virs ar labsirdīgo seju pasmaidīja. Tā nu Mollija sāka. Viņa pastāstīja vīrietim visu par kristāliem un ceļošanu laikā un pajautāja, vai viņam ir jebkāda nojausma par to, kas varētu būt zaļie un sarkanie kristāli.