Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Hmmm. Mollija paņēma rokā ieskrambāto kris­tālu. Nu labi, tad runāsim tā: mēs jums pārdosim šo potītes sprādzi par septiņsimt tūkstošiem rūpiju, tā ka jums tas sanāks tiešām lēti, bet jūs mums pretī dosiet to ieskrāpēto kristālu.

Veikalnieks pamāja, un viņa galva šūpojās kā koka zars vējā. Mollija pastūma uz viņa pusi potītes sprādzi un ielika neglīto zaļo kristālu savā kabatā.

-    Tas nu gan nav nekāds labais darījums, nomurmi­nāja jaunākā Mollija, tad vilšanās pilna par savu biedru acīmredzamo muļķību pagrieza tiem muguru un kāpa augšup pa kabineta pakāpieniem.

-     Vai rūpijas jums ir šeit? Rokijs noprasīja.

-      Nu… protams. Čengelpeta kungs pagriezās un atvēra kādu portfeli. Viņš izvilka četrpadsmit ar gumi­jas saiti savilktas banknošu paciņas. Rokijs tās paņēma un ielika Mollijas somā. Viņš norādīja Mollijai, ka tagad vajadzētu iet.

-     Ar jums bija ļoti patīkami sadarboties, teica Mol­lija, kad viņi bija atgriezušies mājīgajā veikalā. Pēc brīža es izvedīšu jūs no transa. Jūs domāsiet, ka jums tikko bijis darījums ar kādu francūzi, kurš tagad jau ir prom un kurš pārdeva jums potītes sprādzi par tik labu cenu, ka jūs piedevām atdevāt viņam savu zaļo kristālu. Jūs aizmirsīsiet, ka mums bija kāds sakars ar potītes sprā­dzi. Tā vietā jums liksies, ka mēs vienkārši esam jauki bērni, kam sagribējies ielūkoties jūsu veikalā.

-     Un, tiklīdz mēs aiziesim, jūs aizmirsīsiet par mums un par ziloni uz ielas, Rokijs piebilda.

Mollija sasita plaukstas. Čengelpeta kungs atjēdzās. Viņam bija vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai pārkār­totu domas un liktu tur iesūkties Mollijas un Rokija rīko­jumiem, taču pēc tam viņš sāka izskatīties īsti apmieri­nāts.

-     Ak, bērni, bērni, tiešām prieks, ka jūs te ienācāt! viņš priecājās. Bet nu man tiešām jāiet mājās. Man vēl kaut kas jānosvin!

-     Dzimšanas diena? apvaicājās Mollija.

-     Ak nē! Man šodien bija ļoti labs darījums.

-     Jā, bija gan! indīgi noteica mazā Mollija. Rokijs viņu parāva aiz rokas, lai viņa apklustu.

Mollija aptaustīja kristālu kabatā un cerēja, ka nav nepareizi to novērtējusi.

-     Lai jums un jūsu dēliem labs vakars! viņa novē­lēja.

-     Kā tu zini, ka man ir dēli? iesmējās vīrietis, pava­dot viņus līdz durvīm.

Odžass ārā viņus gaidīja. Ļaudis drūzmējās ap Amritu, kura snauda, sakrustojusi kājas kā cilvēks, kurš atspie­dies pret žogu.

Mazā Mollija tika uzstumta ziloņmātes mugurā.

-      Šī bija pati sliktākā iepirkšanās, kādu vien esmu redzējusi, viņa ar nepatiku paziņoja, kad visi bija tikuši augšā.

Odžass vai plīsa no ziņkāres. Vai dabūjāt to, ko jums vajadzēja?

-     Es tā ceru, Mollija atbildēja. Nu, es dabūju tā daļu, šo zaļo kristālu. Paskaties!

-     Bet ne sarkano?

-     Nē.

-     Tad tu vari ceļot laikā tikai atpakaļ? Odžass čuk­stēja. Bet, ja tu atgriezīsies īstajā vietā, tu taču tur varēsi dabūt ari sarkano kristālu, vai ne?

-     Tieši tā ja vien šis darbojas. Tūlīt to pārbaudīšu. No tā nāk citāda sajūta nekā no iepriekšējiem. Tomēr tagad man vismaz ir radusies cerība. Paldies, Odžas! Bija tiešām jauki no tavas puses, ka tu atdevi mums to sprādzi. Tu taču varēji to paturēt sev.

-     Man bija prieks!

-      Nedomāju, ka mums vajadzētu izmēģināt kristālu tūlīt, Mollij, iebilda Rokijs. Mums mazliet jāatpūšas. Jāizguļas un jāietur krietna maltīte, pirms atkal tiekamies ar Vāktu.

-     Un barība Amritai, piebilda Odžass, atmuguriski vadot ziloņmāti ārā no stāvvietas.

-     Laikam jau jums taisnība, Mollija piekrita. Šajā somā tagad ir milzums naudas. Mēs varam doties uz pašu labāko viesnīcu šajā pilsētā. Gan jau ari viņai tur atradīsies kaut kas ēdams.

-    Noteikti atradīsies, ja vien tu vari samaksāt. Odžass uzsauca kādam vīram zem viņiem. Vīrs norādīja Džaipū­ras centra virzienā un kaut ko teica hindu valodā.

-     Labākā viesnīca šajā pilsētā ir bijusī pils! Odžass iesaucās. Tur būtu jābūt ļoti, ļoti jauki, viņš piebilda, kā īsts indietis šūpojot galvu no vienas puses uz otru.

divdesmit sestā nodaļa

B

obenojas pils atradās pašā Džaipūras centrā. Tā bija neliela, ļoti labi aprūpēta pils, kas piederēja kādai bagātai indiešu ģimenei. Tiklīdz paklīda baumas, ka Vakts gatavojas doties turp, namatēvs jau bija iejūdzis zirgus un namamāte steidza gatavot uzkodas. Vakta dusmu lēk­mes, tāpat kā viņa vara, bija plaši pazīstamas, un ģimenei nebija nekādas vēlēšanās ar viņu tikties. Paņēmuši līdzi ceļojumam tikai pašu nepieciešamāko, ģimene, viņu seši bērni un kalpotāji, iekāpa lielākajās karietēs un steigšus izbrauca uz lauku mājām pakalnos.

Kad Vakts ieradās, pilī neviena nebija. Tomēr pils kalpotāji viņu uzņēma no visas sirds. Viņi iznesa visas mēbeles no kabineta ar augstajiem griestiem un ielika tajā lielu gultu, lai Vaktam nebūtu jādodas gulēt uz tel­pām ar zemajiem griestiem augšstāvā. Viņi iztukšoja zelta zivtiņu baseinu un rūpīgi to iztīrīja, gatavi nest un ieliet tajā neskaitāmus spaiņus silta ūdens, ja Vakts sadomātu tur izpeldēties.