Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Ar aizsietām acīm Mollija ieturēja brīnumgardas indiešu pusdienas un klausījās putnu dziesmās. Viņa dzirdēja mierinošu indiešu mūziku un to, kā trīsgadīgā saka maharadžam, ka grib saldumus. Un tā, sēžot, izstie­pusi sārtās, pūtītēm nosētās kājas sev priekšā, Mollija pēkšņi iedomājās: ja neņem vērā to, ka viņai blakus nav drauga Rokija un Trinklberijas kundzes, ar ko aprunāties, šeit nemaz nav tik slikti vismaz labāk nekā bāreņu namā. Sarežģījumus radīja tikai trakais maharadža un tas, ka nekas nebija zināms par viņa plāniem. Mollija prātoja, cik gan ilgi viņai būs jāpavada ar aizsietām acīm. Viņa prātoja, kur gan ir vecākā Mollija. Tā drīz varētu parādīties no zilām debesīm un izglābt viņu pašu, trīs­gadīgo un pavisam mazo Molliju. Varbūt viņai vajadzīga palīdzība. Mollija juta, ka līdz šim savā dzīvē vēl nevie­nam nav bijusi tik ļoti vajadzīga. Viņa sāka domāt, kā lai palīdz vecākajai meitenei.

2000. gadā labākā viesnīca Džaipūrā bija Bobenojas pils viesnīca. Taču ne jau vienmēr tā ir bijusi viesnīca. Reiz tā piederēja kādai indiešu augstmaņu dzimtai.

Odžass ievadīja Amritu skaistā, ziedu pilnā pagalmā, un visi nokāpa zemē.

-     Kaut es nebūtu norijusi to violeto kapsulu, Mol­lija klusi teica Rokijam un Forestam, kad visi kārtoja apģērbu. Man nepatīk, ka Zakija un Vakts var mani izsekot. Viņi var parādīties kuru katru brīdi. Taču mēs nezinām, kur viņi ir. Viņi var būt jebkur. Es gribu teikt kā mēs varētu izsekot viņus?

-     Vakts nespēs atturēties no kārdinājuma vadāt tevi aiz deguna, teica Rokijs. Varu derēt, ka viņš atstās kādu mājienu. Viņam patīk rotaļāties ar tevi, Mollij. Tik­līdz mēs atgriezīsimies 1870. gadā, mēs atradīsim norā­des. Līdzko tu būsi nokļuvusi tajā pašā laika zonā, kur atrodas jaunākās Mollijas, un vairs nepastāvēs atmiņas aizture, esmu pārliecināts, ka tu precīzi atcerēsies, uz kurieni viņi devušies un kur viņi ir.

-    Bet man ir vienīgi šis zaļais kristāls. Es varu ceļot tikai vienā virzienā atpakaļ laikā. Es varu tur iesprūst.

-     Tikai ne tad, ja tu sadabūsi sarkano kristālu, tiklīdz tur nonāksi.

-     Un ja nu ne?

-     Nu tad tu būsi galīgā tintē, ierunājās Forests.

-     Forest! pārmeta Rokijs. Tā nu tev nevajadzēja teikt.

-    Ak, piedod, vecīt! Forests aplika roku Mollijas ple­cam. Aizmirsti to. Mēs visi esam noguruši; varbūt vaja­dzētu labi izgulēties.

Un tā, atstājuši pārējos pie Amritas, Mollija un Rokijs devās uz izrotāto Bobenojas pils viesnīcas ieeju. Parādījās liela auguma sikhs, kurš vairāk atgādināja karotāju, nevis šveicaru, ar turbānu galvā un spurainām ūsām. Mollija piesedza savu zvīņaino seju ar šalli. Vīrs pasmaidīja un zemu paklanījās. Mollija paklanījās pretī.

-   Namaskar.

Viesnīcā valdīja vēsums, miers, un tur bija ļoti skaisti grīda kā šaha galdiņš bija izlikta ar brūnām un baltām flīzēm, un griesti bija augsti. Pie stikla galdiņa sēdēja daži japāņu tūristi un ar cieņu aplūkoja smagu, senlai­cīgu grāmatu ar ierakstiem. Likās, ka tā ir viesu grāmata. Pie reģistrācijas galda stāvēja indiešu sieviete sari, kura krāsa bija pieskaņota bronzas kolonnām.

-     Laipni lūgti Bobenojas pils viesnīcā! Kā varu jums palīdzēt?

Mollija bija pieradusi, ka pieaugušie nekad neielai­žas darīšanās ar bērniem, un bija paredzējusi sastapt pārgudru viesnīcas reģistratori, tāpēc viņu samulsināja sievietes izpalīdzīgums.

-     Mums līdzi nav neviena pieaugušā, Mollija tais­nojās. Nu, ir jau gan, bet viņš nav tāds īsti parasts pieaugušais. Nu, es domāju, viņš nav garīgi slims vai tamlīdzīgi, bet vienkārši… hm… viņš tur ārā sēž uz ziloņa un meditē…

Rokijs apveltīja Molliju ar tādu skatienu, it kā gribētu teikt: "Vai tu esi galīgi nojūgusies?"

Sieviete pasmaidīja. Ko varu darīt jūsu labā?

-    Mums, lūdzu, vajadzētu trīs numurus, Rokijs teica. Varam samaksāt jau iepriekš. Un mums līdzi ir izsalcis zilonis, kam arī vajag gultu… protams, ne jau pašā vies­nīcā, bet varbūt jums ir kāda vieta dārzā, kur tas varētu pagulēt…? Taču pats galvenais ir tas, ka zilonis ir ļoti izsalcis. Samaksāsim, cik vajadzēs, tikai sadabūjiet viņam kaut ko ēdamu… palmu lapas vai kaut ko tamlīdzīgu. Jums taču virtuvē tādu nav? Rokijs bezpalīdzīgi apvai­cājās.

-    Tas nu gan ir pasūtījums! teica sieviete, kuras zobi smaidošajā sejā atgādināja divas mirdzošu pērļu rindas. Molliju un Rokiju pārsteidza viņas labsirdīgā attieksme.

-     Mūsu devīze ir šāda: "Ja mēs varam palīdzēt, mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, ja nevaram." Redziet, tā rakstīts tur, uz sienas! Sieviete norādīja uz uzrakstu.

llltlIBIIIIIIBItltlBBIIIIlIlBIlIlIlBIlllIlBBBlIllIBBIIIIIIIBIIIlltlBlIllllllllllRllllllllillllillSlIllIlIllllllllllIlltlBIlIlllllllllI

Ja mēs varam palīdzēt, | mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, | ja nevaram.

^IIIIIIIIIIIIIUIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIMIIIIIIMIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHIIIIIIIIIIIIHimillllllllllHIIIIIIIIIIMIIIIIIIlllllllllif

-      Ak tā! izsaucās Mollija. Tad vai šis ir tas gadī­jums, kad jūs nevarat palīdzēt, tomēr centīsieties, vai ari tas, kad jūs varat palīdzēt un noteikti tā darīsiet?