Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Rokijs saudzīgi atvēra vāku. Pirmais ieraksts bija izda­rīts 1862. gada septembri. Zem tā bija paraksts ar melnu tinti. Rokijs pāršķīra lapu. Nākamajā lappusē bija trīs ieraksti, kas bija pievienoti 1862. gada oktobrī. Pēkšņi Rokijam ienāca prātā doma par 1870. gadu. Viņš prātoja, vai šeit varētu būt apmeties īstais Džaipūras mahara­dža vai kritušais Sarkanā Cietokšņa maharadža, tāpēc piesardzīgi lapoja grāmatu cauri 1863., 1865., 1867., 1868. gadam… Starp ārzemnieku un vietējo augstmaņu vārdiem nebija neviena viņam zināma. Beidzot Rokijs nonāca līdz 1870. gada ierakstiem. Janvāris, februāris, tad marts. Pēkšņi uz dzeltējošās lapas lieliem, kreceļainiem burtiem bija rakstīts:

Lappuses apakšmala bija pārogļojusies, tāpēc atlikusī teikuma daļa palika noslēpums. Taču Rokijam ar to pie­tika. Viņš aši pārlūkoja pārējo grāmatu, lai redzētu, vai Vakts ir vēl te atgriezies, taču tā nebija. Tad, pamanī­jis, ka pie reģistrācijas galda nav rindas, Rokijs steigšus metās pie tā un ātri apmaksāja rēķinu.

Odžass bija pie baseina un ar lielu banānu saišķi cen­tās izvilināt no tā Amritu. Mollija sēdēja zālē un vēroja, kā Amrita izbrien ārā un alkatīgi iestumj mutē sešdesmit mazos banānus ar visu mizu. Daži, pa pusei saspiesti, izbira zemē. Tad Amrita ar snuķi rotaļīgi pabakstīja kucēnu Petulu. Mollija izvilka no kabatas ieplaisājušo zaļo kristālu un pagrozīja to plaukstā.

-     Vai mēs nevaram te palikt? mazā Mollija jautāja, kad Forests un Rokijs paņēma viņu katrs aiz savas rokas un veda pie Amritas.

Mollija zināja, kā jūtas mazā, jo šī bija pati jaukākā vieta, kur mazā Mollija jelkad bija pabijusi.

Rokijs uzsita Mollijai uz pleca. Vai zini ko? viņš apvaicājās.

Mollija pasmaidīja. Hm… vai Zakija ir sarāvies līdz tarakāna lielumam un dejo stepu viesnīcas virtuvē?

-     Es atradu kaut ko tiešām noderīgu! Tiklīdz Rokijs izteica šos vārdus, visi ieklausījās. Viesnīcā ir sena viesu grāmata! Zēns pastāstīja pārējiem par ierakstiem un tad par Vakta īpašo piebildi. Viņš raksta, ka laiks skrien un kristālu avoti plūst.

-     Un ko tas nozīmē? jautāja Mollija.

-      Nejautā man to. Taču paklausies! Viņš saka, ka ir bijis Džaipūrā, tagad dodas uz Agru un Udaipūru, bet pēc tam brauc kaut kur ar laivu, taču tā daļa ir nodegusi. Tad viņš piemin mēnešus. Marts, jūlijs, augusts, novem­bris. Viņš bija Džaipūrā martā, tāpēc varbūt viņš jūlijā ir Agrā, augustā Udaipūrā un novembri tur, kur nu viņš gatavojas ceļot ar laivu!

-    Pārsteidzoši, noteica Forests. Ziniet, līdz Agrai te tiešām nav tālu. Kāpēc mēs nevarētu doties turp, pārlēkt atpakaļ uz 1870. gada jūliju un pārsteigt viņu!

-    Vai doties atpakaļ uz 1870. gada martu un pārsteigt viņu tepat, Bobenojas pilī, ierosināja Rokijs.

-    Vai tev nešķiet, ka ieraksts grāmatā varētu būt kāda viltība? šaubījās Mollija.

-     Pat ja tā būtu, apsvēra Rokijs, mums nav citu pavedienu. Ja viņš izdarījis šo ierakstu grāmatā, nezinot, ka mēs to atradīsim, tad mēs tiešām esam viņam soli priekšā, jo tagad mēs zinām, kurp viņš dosies.

-      Pukka! iesaucās Odžass un sāka izpildīt nelielu pudžas lūgšanas ceremoniju, gatavojoties ceļojumam.

Tad viņš aizveda Amritu nelielā pļaviņā. Tur viņš, Forests un Rokijs ar lielām pūlēm nostiprināja haud uz Amritas muguras. Drīz visi sēdēja tajā. Kamēr vēl vies­nīcas darbinieki nebija viņus pamanījuši, Mollija aizvēra acis.

-     Lai mums veicas! noteica Rokijs.

-     Tad tu domā, ka 1870. gada martā? -Jā-

-      Turieties stingri! Mollija brīdināja. Viņa viegli satvēra duļķaino akmeni un noveda sevi transā. Mollija tiešām nervozēja, jo bija būtiski, lai viņa nokļūtu aptu­veni tajā pašā laikā, kur atradās viņas jaunākās būtnes. Ja viņa aizšautos pagātnē simt gadu par tālu, tad cauri būtu. Viņi būtu nolemti neveiksmei. Cenšoties par to nedomāt, Mollija koncentrējās uz ieplaisājušo kristālu. Pēkšņi viņa izdzirdēja BLĪKŠĶI un juta, ka viņi paceļas lidojumā. Viņi traucās atpakaļ laikā. Garām zibēja gada­laiki. Lietus, saule, vētras un vēji bija kā acumirklīgi uzliesmojumi. Viņi lidoja atpakaļ caur dabas stihijām. Taču ceļojums nebija tāds kā iepriekš. Mollija nejutās stāvokļa noteicēja. Bija tā, it kā iepriekš lietotie kristāli būtu augstākās tehnoloģijas versijas, bet šis sarūsējis un sabojāts. Kustība bija saraustīta. Brīžiem viņi sekundē pārvarēja piecus gadus, bet tad pēkšņi piecdesmit. Kris­tāls nebija darba kārtībā. Taču tas vismaz nesa viņus atpakaļ.

Mollija centās noteikt, kad jāapstājas, taču kristāls kustējās tik haotiski, ka meitene nebija pārliecināta par to, kur viņi atrodas. Viņa palūkojās uz netīro akmeni un nosprieda, ka tas ir duļķains tāpēc, ka ieskrambāts.

Vakts gulēja uz muguras gultā, salicis rokas aiz galvas. Uz pēļa viņam blakus atradās sarkanu, zaļu un caur­spīdīgu kristālu kaudze. Vaktam tie bija pats lielākais dārgums pasaulē. Un viņš jutās labi tik labi, kā nebija juties jau gadiem.