Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mazā Mollija savilka seju, cenšoties atcerēties kaut ko no sava īsā mūža. Atceros, ka mēs devāmies uz kādu lielu māju ar jumtu, kas atgādināja mākoņa zefīru.

-     Izklausās pēc Agras, teica Forests.

-     Un es atceros, ka devos uz lielu māju ezera vidū, un tur apkārt lēkāja daudz violetās drēbēs tērptu vīriešu. Un lija lietus, un mazais bērniņš bija viscaur slapjš, bet suņa tur nebija.

-     Izklausās pēc Udaipūras. Pils atrodas uz salas ezerā. Pēkšņi Mollijai iešāvās prātā gudra doma. Ja viņa

varētu atcerēties desmitgadīgās pieredzēto un sešgadīgā varētu atcerēties trīsgadīgās atmiņas, tad desmitgadīgā noteikti atcerētos to laiku, kad viņai bija seši gadi. Seš­gadīgā Mollija varētu nosūtīt vēstījumu desmitgadīga­jai. To bija vērts pamēģināt. Mollija aši izskaidroja savus apsvērumus pārējiem.

Un tā viņi sāka mācīt sešgadīgajai Mollijai pantiņu. Tas nebija melodisks. Patiesībā tas bija pat samērā kai­tinošs. Taču tas bija tāds pantiņš, ko sešgadīgā varētu nemitīgi atkārtot. Tas skanēja tā:

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums!

divdesmit astotā nodaļa

Mollija ar saviem biedriem ziloņa mugurā devās uz Agras pilsētu un Džamnas upi. Kamēr Amrita nestei­dzīgi slāja uz priekšu, visi skandēja glābšanas pantiņu, lai tas labi un paliekoši iesēstos sešgadīgās Mollijas prātā. Un Mollija tur ievietoja ari dažas citas atmiņas. Kādu pēc­pusdienu, kad Forests bija iemidzis un viņa kopā ar mazo Molliju gāja pa peļķaino ceļu, Mollija mazo sasmīdināja. Viņa sākumā tēloja vistu, tad dejoja kā kamielis ar vēdera aizcietējumu, bet beigās atdarināja Forestu. Kad viņa to visu darīja, mazā Mollija raustījās smieklos. Mollija labi zināja, kā sasmīdināt savu jaunāko būtni. Un pats labākais bija tas, ka tad, kad viņas atkal gāja uz priekšu, viņai bija savādi izkropļotas atmiņas par lielu meiteni, vārdā Mollija, kas reiz viņu sasmīdinājusi. Daži sīkumi bija izplūduši, taču tās bija vienas no viņas spēcīgākajām atmiņām, un šībrīža radītās siltās jūtas vēl joprojām pastāvēja.

Mollija bija pārsteigta par to, kā šis viens smieklu bridis bija viņā ieplūdinājis tik daudz pozitīvās enerģi­jas. Viņa uzlūkoja draugus un pēkšņi saprata, cik svarīgi cilvēkiem ir šādi prieka brīži jo laimes brīžu pozitīvās izjūtas paliek cilvēka sirdī un prātā uz visiem laikiem.

Vakts, atslīdzis bagātīgi rotātajos spilvenos, sēdēja savā lielajā zvilni. Kāds ļoti tumsnējs indiešu vīrietis baltā tērpā apcirpa matiņus viņa ausi, uztverot nogriez­tos pārpalikumus zelta šķīvi. Kad virs uzlika atpakaļ maharadžas pāva spalvām rotāto turbānu, Vakts pieslē­jās augstāk un sasita plaukstas.

Pie viņa tika atvesta desmitgadīgā Mollija. Vakts pa­māja sargiem, un tie noņēma meitenes acu apsēju.

Mollija paberzēja acis, līdz tās aprada ar gaismu. Kamēr viņai bija aizsietas acis, viņa bija saņēmusi vis­dažādākās atmiņas no tā laika, kad viņai bija seši gadi. Visvairāk Mollija atcerējās kādu pantiņu, ko bija nemitīgi atkārtojusi. Meitene uzlūkoja milzi savā priekšā un prā­toja, vai lielā Mollija tagad gatavojas viņu glābt.

Telpā steigšus ienāca kalpi, kas nesa šķīvjus ar sudraba vākiem. Ēdiens tajos smaržoja neatvairāmi garšīgi.

-     Ēd! Viss šis dārgais ēdiens ir tev, Lommij!

Desmitgadīgā Mollija vilcinājās. Kāpēc maharadža

pēkšņi ir tik laipns? Ar aizdomām viņa sāka ēst.

Jau no pirmā kumosa Mollija saprata, kādas mocības viņai paredzētas. Piparotais ēdiens bija ugunīgi dedzi­nošs. Viņa pasniedzās pēc salvetes, lai izspļautu mutē paņemto ēdienu.

-     Es teicu, ĒD TO!

Mollija pamēģināja vēlreiz. Viņa nekad nebija ēdusi kaut ko tik svilinošu. Muti sāka dedzināt kā elles liesmās.

-     Es nevaru! viņa žēlojās.

-     Tu to darīsi! Vakta seja draudīgi pietuvojās. Tu to ēdīsi vai arī mirsi, viņš smīnot teica.

Tā nu Mollija ari ēda. Viņas mute kļuva nejūtīga. Mol­lija izdzēra trīs krūzes ūdens, taču mutē joprojām trakoja ugunsgrēks.

-Jaukas garšvielas! Gaukas jaršvielas! Vakts ņirgā­jās. Tā bija visīstākā spīdzināšana. Un, jo vairāk Mollija rīstījās un dzēra, jo skaļāk smējās nežēlīgais milzis.

Vai tu to acteries? viņš smējās. Vai tu to acteries? šādu dīvainu jautājumu nemitējās uzdot milzis. Desmitgadīgā Mollija nesaprata, ko viņš ar to domā.

Mollija nosvīdusi pamodās no vēlas pēcpusdienas snaudas. Kamēr viņa bija iemigusi, apveidus pieņēma atmiņas no viņas jaunākās būtnes. Vakta "Vai tu to acte­ries?" tieši tagad bija domāts viņai. Vakts tagad uzrunāja Molliju, izmantodams viņas desmitgadīgo būtni.

Mollija atcerējās, ka beidzot bija izēdusi ēdienu un devusies uz istabu, kur gulēja trīsgadīgā un pavisam mazā. Pēc divām stundām viņas mēle atkal spēja kaut ko sajust.

Mollija cieši apskāva kucēnu Petulu un domāja, cik ļoti tas smaržo pēc viņas pašas Petulas. Viņa pasmaidīja, jo tas, protams, bija viens un tas pats suns.

Ja Petula ir dzīva, varbūt viņa atceras šo apskāvienu, Mollija nodomāja. Viņa iespieda degunu kucēna samtai­najā kažokā un aizvēra acis.