Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Pēdējās kristālu meklēšanas ceremonijas bija izcili veiksmīgas. Kristāli bija plūduši no zemes gan Džaipūrā, gan Agrā, gan Udaipūrā. Pavisam mazās Mollijas Mūnas vilkti, tie, mirdzoši kā granātābola sēkliņas, bija sprāguši no klintīm. Mazā bija ideāls kristālu magnēts. Un šķita, ka dažkārt kristālus izvelk ari vecākās Mollijas. Vakts lika lielas cerības uz ceremoniju Benarešā novembri kris­tālu ražas laiks, kas sakrīt ar hindu gaismas svētkiem, pavisam noteikti būtu labvēlīgs.

Bet vairāk par visu Vaktam patika rotaļāties ar vecāko Molliju Mūnu. Bija tiešām prieks atstāt viņai zīmes. Prieks! Tikpat liels kā medības! Viņš prātoja, cik no zīmēm meitene atradīs.

Vakts bija apzīmējis kokus, stādījis dobes tā, ka puķu ceri veido vārdus. Bija izgatavoti karogi ar izšūtām norādēm uz viņa atrašanās vietu. Viņš pat bija naktis virs pilsētām sūtījis gaisā dažas divdesmit piektā gadsimta ierīces, kas tumšajās debesīs izgaismo teikumus, precīzi paziņojot viņa atrašanās vietu. Vakts bija licis trīsgadīga­jai Mollijai šo to atcerēties. Un tomēr vienpadsmit gadus vecā vēl nebija parādījusies. Protams, viņš jebkurā brīdī varēja sūtīt Zakiju ar savu mašīnu, lai sadzītu Mollijas pēdas, taču tas sabojātu visu spēli.

Viņam Mollija jākārdina, jāvilina. Jāievelk. Un tad slazds aizcirstos.

divdesmit septītā nodaļa

Mollija nolēma apstāties. Vai viņi bija 1870. gada martā vai ari aizceļojuši pārāk tālu atpakaļ? Pasaule ap viņiem kļuva taustāma, un pēkšņi viņiem visapkārt bija ūdens. Kucēns iesmilkstējās, kad brāzma ietriecās tā purnā, un ielīda dziļāk Rokija jakas azotē. Mol­lija nekad nebija redzējusi tik slapju vietu. Lietus gāzās no debesim un acīmredzot bija lijis jau vairākas dienas. Vecā viesnīcas ēka joprojām bija aiz viņu muguras. Taču tā nebija viesnīca. Nu tā bija īsta pils ar košumdārziem. Sausā zeme, uz kuras viņi iepriekš bija stāvējuši, bija tā pārplūdusi, ka ūdens sniedzās līdz Amritas ceļiem.

Ziloņmāte bija sajūsmā un tūlīt sāka mīcīties un šļakstīties. Viņa iebāza snuķi ūdenī, piesūca to pilnu un priecīgi izšļāca gaisā un pāri galvai. Tas nolija pār Odžasa kājām.

-      NĒ! Slikta meitene! Odžass dusmīgi iesaucās, nolecot zemē un paceļot lielu banāna lapu, ko turēt virs galvas kā lietussargu.

-     Vecīt, viņa jau tikai gūst kādu prieciņu! no haud ieteicās Forests.

-     Ja viņa aplies tevi, tad tas tev vairs nebūs nekāds prieciņš, Odžass nikni atcirta, atkal uzrāpies augšā. Kur tad tu izžāvēsies šādos musonu lietos, ja viņa tevi aplies? Ko? Tagad no Odžasa straumēm tecēja ūdens.

Mollija pievilka kājas. Pat zem jumta viņi samirka. Baldahīns virs viņu galvām piesūcās ar ūdeni. Odžass bakstīja to ar sava ankuš koka galu, un ūdens plūda lejup pa tā aizmuguri un pār Amritas dibenu.

-     Gāž kā ar spaiņiem! Mums visu laiku jāgrūž ūdens ārā, viņš skaidroja, vai ari pārsegs pārplīsīs. Kucēns rēja uz debesīm.

-     Man salst! žēlojās mazā Mollija, saspiežot Rokija roku, lai gūtu kādu mazumiņu siltuma.

-      Šis nav marts. Vai šis ir decembra laiks? Rokijs jautāja Odžasam.

-      Nē, nē, Rokij. Tagad ir jūlijs vai augusts. Musonu laiks.

-    Man žēl, teica Mollija. Es to novērtēju nepareizi. Šis kristāls nedarbojas, kā nākas.

-     Vai tev tagad ir kādas atmiņas, ka mēs varētu būt tuvu tavām pārējām būtnēm, Mollij?

Mollija pamāja, sajūtot savādas vibrācijas, kas nāca no viņas jaunākajām būtnēm. Viņa atcerējās, ka viņai ir desmit gadu un Vakts atbrīvo viņu no transa.

-      Tomēr viņš ir aizsējis acis desmitgadīgajai man, tāpēc es neatceros, ka redzētu, kur viņas atrodas. Taču es viņas jūtu. Viņas atrodas kaut kur tur. Mollija norādīja uz dienvidrietumiem. Ak, kā es vēlētos, kaut varētu tikt pie Petulas atmiņām!

-      Apmēram tur atrodas Udaipūra, teica Forests. Taču tas ir diezgan tālu. Un kā bija teikts viesu grā­matā, kurp viņi dosies tālāk?

-      Ar laivu, teica Rokijs, bet mēs nezinām, uz kurieni vai pa kuru upi.

-     Bet es zinu! iesaucās sešgadīgā Mollija, acīmre­dzami sajūsmināta par kādu domu, kas iešāvusies viņai prātā. Viņa uzsita ar plaukstām sev pa ceļiem un sāka nevaldāmi smieties. Uzminiet, pa kuru upi viņi brauks. Uzminiet!

Visi palūkojās uz mazo, noplukušo meiteni, kas pēkšņi sāka smieties lietū zem baldahīna jumta.

-     Kas tur tik smieklīgs? apvaicājās Forests.

-     Nosaukums, nosaukums! Protams, nosaukums! Uz­miniet to!

Visi bija kā apstulbuši.

-      Kā tu zini upes nosaukumu? Mollija pajautāja.

-     Es atceros!

-    Vakts ir licis tavai trīsgadīgajai būtnei atcerēties! aptvēra Rokijs. Tas ir mājiens.

-      Sešgadīgā Mollija atceras trīsgadīgās atmiņas, bet tu esi tās aizmirsusi, secināja Forests.

-      Kāpēc tu vienkārši nepasaki mums nosaukumu? jautāja Mollija, nedaudz apjukusi par to, ka viņas jaunākā versija padara visus par ķīlniekiem.

-    Ak, viņa vienkārši vēlas parotaļāties, teica Odžass, no kura deguna pilēja ūdens. Kāpēc gan tu nesniedz mums kādu mājienu, mazā Mollij? viņš pielabinājās.

-    Nu, tas ir kaut kas tāds, ko rītos liek uz maizītēm, sešgadīgā paziņoja, līksmi sitot plaukstas.