Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija atgriezās gultā, palikusi ieplaisājušo akmeni zem spilvena blakus caurspīdīgajam kristālam. Tumsā viņa kārtējo reizi pārdomāja, kāpēc Vakts vēlas adoptēt viņu kā zīdaini, nevis kā vecāko Molliju. Tāpat meitene domāja par savu māti Lusiju un to, kāpēc viņa izskatās tik drūma un vīlusies Mollij ā.

Juzdamās skumja un nevienam nevajadzīga, Mollija ieslīga dziļā miegā bez sapņiem.

Septiņos viņu pamodināja vēders.

Molliju sagrāba šausmīgi krampji. Bija tā, it kā viņā būtu iemitinājušies nezvēri, kas rausta un biksta viņas iekšas. Mollija izlidoja no gultas un nākamo stundu pava­dīja tualetē.

-    Tu man vēl norausies, Forest! meitene no turienes kliedza.

Tomēr, nākot ārā, Mollija jutās lieliski. Un violetā kapsula nu bija prom. Aizskalota Džaipūras kanalizāci­jas caurulēs.

Tomēr pašam Forestam gan negāja tik labi. Pēc rīta dušas viņš bija piemirsis aizvērt vannasistabas durvis. Līdz ar to, kamēr Forests kavējās jogas platformā, sveicot uzlecošās rīta saules starus, viņa guļamistabā bija tikuši pērtiķi. Kad Forests atgriezās, izskatījās tā, it kā būtu uzsprāgusi uz viņa brokastu paplātes uzlikta bumba. Ēdiens mētājās visapkārt. Pērtiķi nebija uzcienājušies ar brokastīm mierīgi drīzāk izskatījās, ka viņi centu­šies spēlēt tautas bumbu vai ko tamlīdzīgu, jo logi bija notriepti ar zaļo kariju, bet trīs ceptas olas pielipušas pie griestiem. Un desmit dažādās augļu sulas, ko Forests bija ar plašu žestu pasūtījis, tagad pilēja no sienām un sūcās caur četrdaļīgās gultas palagiem. Spilveni bija pār­plēsti, apkārt lidoja dūnas, bet visas istabā esošās grāma­tas bija saplēstas. Vēl trakāks skats pavērās vannasistabā. Pērtiķi bija tikuši pie zobu pastas un dušas putām, un grīda bija viscaur slapja un slidena pēc to peldes tualetes podā, kur tagad bija iesprūduši divi papīra ruļļi. Trešais rullis bija atplēsts un izritināts pa visu telpu. Taču vislie­lākās skumjas Forestā viesa tas, ka pērtiķi bija atvēruši visas viņa superkolosālo, pēc īpaša pasūtījuma gatavoto atslābinošo tablešu paciņas un izēduši visas tabletes.

-      Vecīt, tās taču bija manas no augiem gatavotās zāles, ko speciāli man izrakstīja akupunktūras ārsts, Forests vaimanāja.

Namiņu ārpusē skats nebija daudz iepriecinošāks. Uz nakti sapītā un pie simtgadīgā sarkanā jasmīna koka pie­sietā Amrita bija izrāvusi to no vietas pie mūra un tā tikusi brīvībā. Senais augs izmisis mira zālienā. Pēc tam ziloņmāte bija iebridusi baseinā, kur tagad neiedomā­jami apmierināta aplaistīja sevi ar ūdeni. Turpat blakus zem saulessargiem, atdarinot slinkos cilvēkus, kas tik bieži šeit bija redzami sauļojamies, uz saliekamajiem krēsliem bija izlaidušies četri brūni pērtiķi un baudīja saules starus.

Dīvainā kārtā šķita, ka viesnīcas darbiniekus šāds noti­kumu pavērsiens nepavisam neuztrauc. Kaut ari visur bija izvietoti uzraksti, pērtiķiem nereti izdevās iekļūt guļamistabās. Viesnīcas personālam tiešām patika Amri­tas plunčāšanās, un viņi nemitējās apgalvot, kāda veik­sme tagad piemeklēšot viesnīcu. Viņi atvainojās par to, ka bija ieteikuši Odžasam piesiet Amritu pie vecā sarkanā jasmīnu krūma, un uzstāja, ka tā ir tikai viņu vaina. Tāpat viņi izlēma ļaut pērtiķiem darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā, jo neviens nevēlējās tikt sakosts.

Rokijs bija gulējis labi. Viņš bija iemidzis, prātojot, kāpēc ceļošana laikā nav atstājusi iespaidu uz viņa ādu, taču no rīta saprata, ka varbūt ir gan. Āda ceļgalu locīta­vās bija ļoti sausa un plēkšņaina. Taču pavisam noteikti ceļošana laikā nebija atstājusi uz viņu tik lielu iespaidu kā uz Molliju. Varbūt tas bija tāpēc, ka tieši Mollija bija tā, kas vadīja ceļošanu laikā, bet Rokijs bija tikai pasažie­ris. Pārņemts ar šīm domām, Rokijs pabeidza brokastot un devās uz viesnīcas reģistrācijas galdu, lai apmaksātu rēķinu. Šķērsojot zālienu, pret viņa kāju sitās lielais bank­nošu žūksnis kabatā. Rokijs bija nolēmis neļaut viesnīcai ciest zaudējumus no visiem Amritas un Foresta izraisī­tajiem bojājumiem.

Viesnīcas vestibilā izrakstījās arī japāņu tūristi. Tie stāvēja pie galda, sagatavojuši kabatas portfeļus, tāpēc kasiere bija aizņemta. Rokijs pārlaida skatienu telpai un apbrīnoja greznos, velvētos griestus. Tad viņa skatienu piesaistīja senā grāmata, ko pārējie viesi bija aplūkojuši iepriekšējā vakarā. Tuvojoties stikla galdam, uz kura tā gulēja, Rokijs ievēroja, cik apdriskāta un apsvilusi ir grā­mata. Blakus tai bija uzraksts:

Šī bija sākotnējā Bobenojas pils viesnīcas viesu grāmata. Lūdzam izturēties pret to saudzīgi, jo tā cieta 1903. gada ugunsgrēkā un ir ļoti trausla.