Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Kalpi vēroja, kā divas kaulainas meitenes izspūrušiem matiem, kurām varēja būt kādi desmit un trīs gadi un kuras izskatījās pēc māsām, nokāpa no ziloņa un iegāja iekšā. Vienai no tām rokās bija zīdainis. Nekur nebija redzama viņu māte.

Vakts, kas nesa savu samta maisu ar kristāliem, izva­dīja savas gūsteknes caur halli un ielaida tās izkoptajos dārzos. Viņš pavēlēja iznest ārā spilvenus un paklājus. Drīz jau viņš bija laiski atgūlies, pasūtījis beteļpalmas lapu. Viņš iestūma mutē pan, uzpliķēja pa kristālu maisu un aplūkoja gūsteknes. Tad Vakts paņēma piezīmju grā­matiņu un noklikšķināja pirkstus. Trīsgadīgā Mollij, mosties! Mazais bērns atguvās.

Transā mazā meitene bija pamanījusi un paturējusi prātā šūpoles pils dārza dziļumos. Tagad viņa samirk­šķināja acis un atkal tās ieraudzīja. Nevilcinoties mazā pielēca kājās un aizskrēja pa mauriņu.

-     TŪLlT NĀC ATPAKAĻ! Vakts norēcās. Taču mazā Mollija viņu nedzirdēja. Visu viņas prātu bija pārņēmusi doma par šūpolēm. Ak, man vairs nav spēka! Vakts ar nepatiku noņurdēja. Tad viņš pievērsās otrai Mollijai.

-     Desmitgadīgā Mollij! Mosties un atceries!

Desmitgadīgā Mollija tagad pilnībā apzinājās, kur

atrodas. Iepriekšējā reizē, kad viņai bija ļauts izkļūt no transa, tas notika Sarkanajā Cietoksnī, kur viņu pār­baudīja. Toreiz viņa bija ļoti apjukusi, taču tagad viņas prāts šķita pilnīgi skaidrs. Kopš tā brīža desmitgadīgā Mollija bija aptvērusi ceļojumu un visu notikušo. Mol­lija bija tikusi skaidrībā par dažiem galvenajiem jautā­jumiem.

Pirmais bija tas, ka viņa ir hipnotizēta, otrais -, ka atrodas Indijā, bet trešais -, ka kopā ar pārējiem ir ceļo­jusi atpakaļ laikā. Viņa saprata, ka kristāli, kas karājas ap maharadžas kaklu, domāti ceļošanai laikā. Mollija bija izdarījusi secinājumu, ka gan mazā meitene, gan zīdainis ir viņa pati. Un viņa bija pārliecināta, ka maharadža ir ļauns un ka lielā meitene, kas izskatās līdzīga viņai un kas bija parādījusies pie ugunskura un paņēmusi līdzi sešgadīgo, ir viņas pusē. Jo desmitgadīgā Mollija atce­rējās, kā vecākā meitene bija viņu izglābusi sešu gadu vecumā, aiznesusi pie ziloņa un pieskatījusi. Mollija saprata, ka viņai, ja vien to spētu, ir jāpalīdz šai vecā­kajai Mollijai.

-     Nu tad tā, noteica Vakts, izstiepis kājas, šodien es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spē­jas, pirms tu uzzināji par hipnozi. Audzinot mazo Vāktu, es gribu viņu apmācīt, tāpēc šodien pavingrināšos ar tevi. Mollija vēroja, kā trīsgadīgā karājas šūpolēs. Pēc mirkļa tu ielūkosies man acīs, paziņoja Vakts, un tajā laikā centīsies izsargāties no tā spēcīgā hipnotizējošā skatiena, kādu tev raidīšu. Nu, paskaties!

Mollija galvā atkārtoja Vakta tikko teiktos vārdus. -… es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spējas, pirms tu uzzināji par hipnozi… No tā varēja secināt, ka kādu dienu viņa varētu zināt daudz par hipnozi. Vai tā vecākā meitene ir izcila hipnotizētāja? Vai tā mei­tene ir viņa pati nākotnē? Mollija palūkojās uz milzi, un tas viņai lika atcerēties visus dzīvē sastaptos nejau­kos cilvēkus: Aderstones jaunkundzi, Ednu un pretīgo skolotāju Todlijas kundzi. Mollijai ar viņu bieži sanāca nepatikšanas, un ar tām varēja tikt galā, vienīgi ļaujot domām aizpeldēt, it kā sapņojot. Un tieši tā Mollija rīko­jās tagad. Ielūkojoties milža acīs, Mollija jutās tā, it kā viņas pašas acu dobumos esošās acis nepiederētu viņai. Meitene jutās tā, it kā noraudzītos notiekošajā kaut kur no aizmugures, no droša attāluma. Maharadžas kontūras bija izplūdušas.

-     Skaties man acīs! Vakta balss skanēja kā no lietus notekcaurules.

Mollija turējās šajā saspringtajā stāvoklī, neļaujot ar sevi manipulēt. Šī viņas taktika izrādījās ļoti veiksmīga.

Kad Vakts cieši lūkojās meitenē, viņš sajuta, ka tās acis nepiedalās spēlē. Vakts nespēja sadragāt meitenes acu zīlīšu aizsardzību. Tām priekšā bija it kā vairogs. Vakts nesaprata, kā meitenei tas izdevies. No vienas puses, Vakts apbrīnoja sava adoptējamā bērna nākotni un sajūs­minājās par to. Bet, no otras puses, viņš jutās nelāgi, jo kā gan lai viņš jelkad spētu atkal novest šo meiteni transā? Tomēr tad Vakts nomierinājās. Viņš taču jebkurā brīdī var paiet desmit minūtes atpakaļ laikā un tikt ar visu galā. Vakts nosprieda, ka Mollija pat nehipnotizēta nav bīstama, tikai viņa ir jāpieskata. Taču, lai viņa neva­rētu dot kaut cik noderīgus mājienus vecākajai Mollijai, viņai ir jāaizsien acis.

Un tā nu desmitgadīgā, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Vakts vairs nav ieinteresēts paturēt viņu transā. Viņa piesardzīgi sāka nolaisties no saviem māko­ņiem. Tomēr, pirms Mollijai radās izdevība palūkoties apkārt, viņa sajuta, ka ap acīm ir apsējs.

Tieši tāpēc desmitgadīgā Mollija tā arī neieraudzīja, cik skaista ir Bobenojas pils. Taču viņai bija palikusi garša, oža, tauste un dzirde.