Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Ak, mēs tiešām varam palīdzēt! Mums patīk, ka pie mums apmetas ziloņi. Tā ir mūsu specializācija. Paldies, ka izvēlējāties apmesties pie mums! Jūsu zilonis nesīs mums visu iespējamo veiksmi!

-     Jā, tas tad nu būtu nokārtots, atviegloti nopūtās Mollija. Viņa bija pārsteigta. Meitene nespēja iedomā­ties, ka Braiersvilas viesnīca savu viesu vidū pieņemtu ziloni.

Sieviete kādas desmit minūtes zvanīja pa telefonu, un tad acīmredzot viss bija sarunāts.

Viesnīcas izsūtāmais zēns pateiks, lai jūsu draugi izved ziloni cauri dārziem uz turieni, kur atrodas viesu namiņi. Es jūs tur sagaidīšu un ierādīšu istabas. Jūsu ziloņa vakariņas jau ir ceļā.

Tā nu Mollija un Rokijs izgāja ārā.

Viesnīcas dārzi bija ļoti eksotiski, tajos no koka uz koku lidinājās zaļi papagaiļi un zaros lēkāja dzeltenbrūni pērtiķi. Tur bija liels tirkīza krāsas peldbaseins ar ziloņu statujām, no kuru snuķiem šļācās ūdens. Tur bija zāliens bumbu ripināšanai, templim līdzīga celtne jogas nodar­bībām un brīnišķīgs brīvdabas restorāns, kur cilvēki ietu­rējās zem jumta, kas bija rotāts ar sarkaniem tornīšiem. Draugi sajūsmināti rādīja uz Amritu, kas Odžasam aiz muguras stampāja pa zāli, un uz kucēnu Petulu, kas klup­dams krizdams centās tos panākt. Odžass aizveda Amritu pie sarkanā jasmīna krūma, kur, kā apgalvoja viesnīcas kalpotājs, viņu varēšot piesiet.

Viesu namiņa istabas bija ļoti gaumīgas, ar četrdaļīgām gultām, kas bija klātas krāsaina zīda pārvalkiem. Vannas bija iegremdētas grīdā, un tajās veda pakāpieni, bet blakus namiņiem esošās dušas aptvēra bugenvileju dzīvžogi, un to jumtu vietā bija savijušās lapas. Uz kādas plāksnes bija uzraksts:

Mollija ļoti rūpīgi nolika jauniegūto kristālu zelta bļo­diņā uz galda un iemetās gultā. Mazā Mollija darīja tāpat. Abas bija pārgurušas.

-     Kā tev te patīk? Jauki, vai ne?

-     Te ir kā pasakā, atbildēja sešgadīgā.

-     Paklau, te nu gan ir forrrši! iesaucās Forests. Tad, atvēris minibāru un ielējis sev ananasu sulu, viņš pie­bilda: Mollij, es meditēju par to, kādas jogas pozas tev vajadzētu, lai dabūtu laukā tos Zakijas silikona čipus. Es zinu dažas zālītes, kas palīdzēs izstumt to lillā kapsulu no tavām iekšām. Aprunāšos ar šefpavāru par dažām sastāvdaļām. Tev būs vakariņas ar devīzi "izgrūst to lillā kapsulu".

-    Es gan biju domājusi par maizīti ar kečupu un glāzi apelsīnu sulas koncentrāta, Mollija iebilda.

-     Šovakar nebūs tādu delikatešu. Ja tu gribi izmest to draņķi, tev jāēd tas, ko es teikšu.

Vēlāk vakarā, kamēr kucēns grauza kaulu, Mollija sāka košļāt sīkstu stienīti ar rūgtu garšu. Viņai blakus atradās paplāte ar glāzēm, kurās bija dažādi tumši šķidrumi.

Mazā Mollija bija nolikta gulēt, un Odžass apmetās istabā, kuru viņš dalīja ar Rokiju. Odžasu bija hipnotizē­jusi televīzija. Rokijs atstāja viņu sēžam un platām acīm vērojam krāsainu Bolivudas filmu. Pa to laiku Forests Mol­lijai lasīja izsmeļošu lekciju par jogu. Rokijs smējās, kad Forests locīja Mollijas ķermeni cirka akrobātes cienīgos līkumos.

-    Tu priecāsies, ka tā darīji, Forests apgalvoja, kamēr Mollija stāvēja uz galvas ar sakrustotām kājām. Šī dziedniecisko paņēmienu kombinācija vienmēr palīdz. Tā izdzen ārā visu. Tāpēc rīt tev iekšā vairs nebūs tas izsekošanas verķis. Tikai rit aši skrien uz "havaju".

-     Lieliski. Paldies! novilka Mollija, kad viņas vēders ieburkšķējās. Cerams, ka tev taisnība.

Tonakt, ventilatoram dzesējot telpu, Mollija gulēja slikti. Viņa mētājās pa gultu un grozījās, kamēr nemie­rīgais prāts centās tikt galā ar priekšā stāvošajiem sarež­ģījumiem.

Mollija sapņoja, ka kļuvusi par greizu veceni, kuru ceļošana laikā padarījusi zvīņainu un izkaltušu. Sapnī viņa brida pa staignu mežu, sekojot bērnu pēdām. Tām blakus vīdēja dzīvnieka ķepu nospiedumi, bet visiem pa priekšu sniega cilvēka cienīgu apmēru pēdas. Šajā murgā Mol­lija tika vesta arvien dziļāk un dziļāk mežā. Viņai ejot uz priekšu, mežs kļuva arvien biezāks, līdz kļuva piķa melns un Mollija vairs nespēja saskatīt zemi. Un tad staignājs sāka burbuļot un vilkt viņu iekšā. Grimstot tajā, Mollija redzēja, kā zaļais, ieskrambātais kristāls pazūd dubļos.

Mollija pamodās šausmās trīcoša, nobijusies, ka pazau­dējusi ieskrambāto kristālu. Viņa piecēlās un uzreiz to atrada zelta bļodiņā uz galda. Atvieglota, tomēr vēl grī­ļojoties pēc redzētā murga, Mollija to paņēma un devās iedzert malku ūdens. Mollija ieslēdza gaismu vannasistabā ar spoguļiem klātajām sienām un lūkojās savā atspulgā. Izskatījās tā, it kā kāds Bolivudas grimētājs būtu sācis strādāt pie viņas sejas, pārklājot vaigus ar zvīņām, bet tad aizgājis iedzert tēju. Taču seja Molliju tagad gan­drīz neuztrauca. Viņa būtu gatava pieciest zvīņas uz visa ķermeņa, ja vien pretī varētu saņemt Petulu un savas jaunākās būtnes. Un, kā Mollija tagad saprata, varbūt tieši tāda cena arī būs jāmaksā.