Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit devita nodaļa

Tajā vakarā, debesīm kļūstot zeltainām, viņi ieradās Agrā.

-     Es jau teicu, ka esmu te bijusi, paziņoja sešgadīgā Mollija, rādot ar pirkstu. Tādžmahala bija tieši tāda, kādu mazā Mollija bija to aprakstījusi, tās marmora jumts, kas balstījās uz izsmalcinātām kolonnām, bija gluži kā zefīrs.

-     Kolosāli, vai ne? teica Forests.

Odžass lika Amritai nogriezties pa labi, un viņi turpi­nāja ceļu uz piestātnēm pie upes. Pie Džamnas upes.

Piestātne nešķita necik sarežģīta. Īstenībā tā lietavu dēļ bija pārvērtusies staignā, mālainā upmalā. Tomēr tur atradās īsa koka piestātnes laipa un Ierastā bija piesietas dažas koka laivas. Divas meitenes bija notupušās blakus salmos saliktu meloņu kaudzei. Otrā upes krastā pletās applūdis zālains līdzenums. Visi nokāpa no ziloņa.

-     Lūk, teica Odžass, norādot upes pelēkajos plašu­mos, Benareša, Gaismas pilsēta, ir tajā virzienā. Mol­lija sekoja Odžasa pirkstam, un viņas skatienu piesaistīja kaut kas, kas lika viņai salēkties.

-      Kas tur deg? viņa jautāja, pieejot tuvāk upes malai.

Blakus laipai ūdenī šūpojās ar roku darinātas lelles, kas bija ietītas baltā un dzeltenā zīdā. Leļļu sejas bija atsegtas. Un katra lelle pilnīgi skaidri pārstāvēja vienu no Mollijas biedriem. Tur bija Forests, Rokijs, pati Mollija, Odžass, mazā Mollija un kucēns. Katra lelle bija aizde­dzināta, un liesmas laizīja viņu sejas vaibstus.

-     Tās jau ir kā vudū [5] lelles! Mollija noelsās.

-     Es neticu vudū, teica Rokijs, riebumā uzlūkodams ūdenī peldošos veidolus.

-     Tas ir mājiens, ievaidējās Odžass. Gaismas pil­sēta ir vieta, uz kurieni cilvēki dodas nomirt. Kad viņi ir miruši, viņu ķermeņi tiek ietīti zīdā un sadedzināti! Vakts ir atstājis šo zīmi, lai tu to atrastu un zinātu, ka tev jādodas uz Gaismas pilsētu.

-     Bet es negribu, lai mani ietin kā dzimšanas dienas dāvanu un sadedzina! iespiedzās sešgadīgā Mollija.

-     Nē, nē, protams, tā nebūs, Rokijs viņu mierināja. Tas ir tikai… tikai joks.

-      Joks? Ak tā. Apmierināta ar paskaidrojumu, mazā meitene apsēdās uz akmens un sāka spēlēties ar kucēnu.

-    Tas puisis ir nopietni slims, secināja Rokijs. Viņu vajadzētu iebāzt paaugstinātas drošības trakomājā.

Mollija palūkojās tālāk upē un pamanīja lielu koka laivu ar izliektu bambusa jumtu. Laivas priekšgals bija smails, tur atradās neliels klājs. Garā vidusdaļa bija slēgta, bet aizmugurē pirms laivas pakaļgala bija vaļēja kravas platforma. Odžas, viņa jautāja, vai tu varētu aiziet un apvaicāties tam vīram, vai mēs drīkstam nolīgt viņa laivu? Mollija izvilka maku, kas bija pilns ar apģērbu veikala īpašnieka doto naudu.

Odžass pamāja. Laba doma, Mollij. Viņš iebāza mutē divus pirkstus un iesvilpās.

Kapteinis, melnīgsnējs vīrs ar plakanu, ielauztu degunu, pabāza galvu no pārklāja, zem kura bija snaudis.

Tā Mollija un viņas draugi kopā ar ziloni nonāca uz tradicionālas indiešu laivas klāja.

Kapteinis uzvilka mazu, nosmulētu buru, un viņi de­vās ceļā. Stūrējot laivu ar stūres airi, viņš veda tos prom no Agras. Džamanas straujo ūdeņu nesti, viņi devās uz Gangu un Varanasi Gaismas pilsētu.

Ritēja dienas un naktis. Apakšā viļņojās upe.

Uz upes nebija daudz, ko darīt. Mollija ar draugiem pavadīja stundas, vērojot pasauli slīdam garām un skato­ties uz putniem un cilvēkiem, kas dzīvoja upes krastos.

Lietavas bija mitējušās. Rītos un pēcpusdienās draugi skaloja Amritas mēslus no laivas pakaļgala, un katru vakaru viņi pietauvoja laivu un gāja peldēties. Amrita nogūlās uz sāniem seklumā, un kādam nācās uzkāpt uz viņas un berzt ar slotu. Kad visi metās peldēties, Amrita pilnībā iegremdējās ūdenī, peldot kā milzu behemots.

Dienas svarīgākie notikumi bija ēdienreizes ar gar­diem ēdieniem, ko gatavoja kapteiņa palīgs.

Mollija rotaļājās ar kucēnu Petulu. Kaut arī dzīve uz laivas bija zināmā mērā lieliska, Molliju visu laiku mocīja uztraukums, prātojot, vai ar viņas lielo Petulu apietas labi.

Kādu nakti Rokijs un Mollija gulēja uz laivas klāja, lūkojoties zvaigznēs.

-      Man žēl, ka nespēju tev palīdzēt vairāk, Rokijs pēkšņi ieteicās.

-     Par ko tu runā?

-     Nu, tu jau zini no manas balss hipnozes nav bijis pārāk daudz labuma.

-    Tā nav tava vaina. Šejienes cilvēki nerunā tavā valodā. Un tu jau tāpat tik daudz palīdzi, Rokij. Tev vienmēr pie rokas ir īstais padoms. Tu atradi viesu grāmatu, un tu palīdzi mums visiem saglabāt mieru. Tu esi gudrs, Rokij.

-     Nūjā, nūjā. Bet es nevaru paveikt īsto superzvaig­znes darbu.

-     Un tad vai tu domā, ka superzvaigznes darbs ir svarīgāks par to, ko dari tu?

-     Nu, zini, es neesmu gluži misters Galvenā Figūra.

-     Rokij! Tu esi misters Vēsais-Gurķis-Visi-Tevi-Mīl-unTu-Liec-Viņiem-Justies-Labi. Es labprātāk būtu tas, nevis mis Galvenā-Figūra. Ja tava īstā māte tevi kādreiz atrastu, tu viņai tiešām patiktu, es to zinu. Tu esi tik patīkams. Tu esi tik mierīgs un pārliecinošs. Rokij, bez tevis sešgadīgā Mollija jau sen būtu satrakojusies.

-     Tiešām?