Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Jā. Viņa tevi mīl. Tevi viņa mīl vairāk par mani! Mollija iesmējās. Viņai vajadzētu mani mīlēt visvairāk, jo es esmu viņa. Bet tā nav! Viņa visvairāk mīl tevi! Rokijs pasmaidīja. Tev ir īpašas spējas likt cilvēkiem justies labi. Ja tas nav kaut kas sevišķs, tad es nezinu, kas tāds ir. Tu būsi labākais ārsts mūsu hipnozes slimnīcā, kad atgriezīsimies mājās.

-     Paldies, Mollij!

Kādu vakaru, kad rietēja saule, viņi brauca garām mazam, baltam templim upes krastā. Tā priekšā stā­vēja vecs vīrs, kuru ieraugot Odžass bija sajūsmā. Viņš paskaidroja, ka vīrs ir leģendārs sadhu. Abas vīra rokas bija paceltas gaisā, un viņš stāvēja uz vienas kājas. Viņa nagi bija tik gari, ka bija atliekušies. Acīmredzot šādā pozā viņš bija pavadījis četrdesmit trīs gadus.

-     Vai viņš ir traks? jautāja Mollija, kad viņi brauca vīram garām.

-     Nē, viņš ir dievbijīgs, Odžass bijībā teica. Viņš tā dara, lai parādītu dieviem, cik ļoti viņš tos mīl. Ja viņš šādi ziedosies, pastāv lielāka iespēja, ka viņš pēc nāves vairs nepārdzims. Viņš nonāks paradīzē.

-     Cerēsim, ka dievi to ievēros! Rokijs sausi komen­tēja. Citādi viņš visu mūžu būs nostāvējis stīvs kā stabs par velti!

-     Tātad hindu tic, ka pēc nāves cilvēks pārdzimst? Mollija jautāja.

-     Jā, apstiprināja Odžass, piedzimst no jauna kā bite vai ods, vai jauks zilonis, vai izcils hipnotizētājs! Tas atkarīgs no tā, cik labs viņš bijis!

-     Vai tu tam tici?

-    Varbūt. Odžass iesmējās. Esmu dzimis kā hindu. Un kāda ir tava ticība, Mollij?

-      Man tādas īstenībā nemaz nav, atbildēja Mollija. Domāju, ka es vienkārši uzskatu, ka jābūt labam pret citiem. Saproti, tik labam, cik tu gribētu, lai viņi ir pret tevi. Palīdzēt kādam, ja tas nonācis nelaimē, apmēram tā.

-      Izklausās pēc labas ticības, piekrita Odžass. Es domāju: ja visi būtu tādi, dzīve kļūtu labāka, un ir ļoti svarīgi ļaut citiem cilvēkiem ticēt, kam vien viņi vēlas, ja vien viņu reliģija nenodara citiem pāri. Daži reliģiski cilvēki cīnās vai nogalina citus, kam nav tāda pati ticība! Lai kas arī būtu Dievs, nedomāju, ka viņam vai viņai patiktu tāda rīcība. Dievam patīk, ka cilvēki ir labi. Viņš pasvieda Amritai mezglainu zaru, ko tā noķēra ar snuķi.

-     Es domāju, Mollija turpināja, ka katrā reliģijā ir minējumi par to, kas slēpjas aiz dzīvības noslēpuma. Ja tā padomā, tad visā pasaulē droši vien ir daudz vīriešu un sieviešu ar vienādi gudrām galvām, un viņi pieder pie dažādām reliģijām. Man šķiet, ka cilvēka ticība droši vien ir atkarīga no vietas, kur viņš uzaudzis. Es gribu teikt: nespēju iedomāties, ka būtu pārāk daudz eskimosu ar hindu ticību, jo hinduisms cēlies Indijā un vēl nav paguvis nokļūt līdz Ziemeļpolam! Kāds ir Dieva vārds hindu reliģijā?

-      Brahma ir radītājs, skaidroja Odžass. Ir vēl divi citi, kas ir tikpat svarīgi kā viņš, Višnu un Šiva. "Allahs" ir vārds, kādā Dievu sauc musulmaņi. Kristieši saka "Dievs", vai ne? Mollija palūkojās sev aiz muguras uz vientuļnieku un prātoja, kā gan viņš var gulēt.

-     Es domāju, ka visas reliģijas izdomājuši cilvēki, sarunā iesaistījās Rokijs.

-      Ak nē! izsaucās Odžass. Reliģiju sarakstījuši cilvēki, kuri sadzirdējuši sava Dieva patieso balsi.

-     Reliģija vienkārši ir likumu kopums, pēc kura dzī­vot, paziņoja Rokijs. Tā dod cilvēkiem kaut ko, pie kā turēties, jo doma par to, ka Dieva varētu nebūt, viņus biedē. Un valdniekiem patīk reliģijas, jo tās tiem palīdz vadīt cilvēkus. Pa ceļam uz Varanasi es arī varētu izdomāt kādu reliģiju.

-     Dažkārt valdības pasludina reliģijas ārpus likuma, ieteicās Forests. Tās, tā teikt, izstumj reliģiju.

-     Bet, Rokij, tev jāatzīst, bilda Mollija, ka pastāv kaut kas kāds spēks pasaulē un ir ļoti daudz nezi­nāmā. Varbūt tas arī ir Dievs.

Vakts stāvēja izslējies savas baržas priekšgalā. Beidzot viņš ar mazajām Mollijām ieradās Benarešā. Vakts ievilka nāsīs pilsētas smaržas un apbrīnoja tās ēkas, kas stiepās gar Gangas vienu krastu, un to upes piestātņu pakāpie­nus, kuri no ēkām sniedzās līdz pašai ūdensmalai.

Vakts nepatikā sarauca degunu, kad redzēja, kā svēt­ceļnieku pūļi peldas upē, iegremdējoties tajā tā kā tējas upē gremdēti cepumi. Tā tie darīja tāpēc, ka ticēja: ja viņi iegremdēsies Indijas svētākajā upē, viņiem tiks piedoti grēki un viņus piepildīs svētais gars.

-JUMS VAJADZĒTU PIELŪGT MANI! Vakts sauca, taču viņa vārdus aiznesa vējš. Varbūt jūs to vēl darīsiet, viņš klusi piebilda. Jakiza!

Zakija parādījās blakus Vaktam tik ātri kā alerģijas izsitumi.

-     Atved man jaunākās Mollijas!

Zakija zemu paklanījās kopā ar hipnotizēto trīsgadīgo un desmitgadīgo Molliju ar aizsietām acīm, kura turēja rokās mazo zīdaini.