Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija redzēja, ka laiva atrodas gandrīz ūdensmalā un kapteinis gatavojas pietauvoties. Krastā pulcējās ļaudis. Mollija aši pasniedzās kabatā pēc netīri zaļā akmens.

Rokijam nepagāja secen Mollijas rokas kustība.

-     Nedari tā, Mollij!

-      Drīz tiksimies! Mollija teica un, aizvērusi acis, izzuda no Rokija laika.

trīsdesmit pirmā nodaļa

Tiklīdz Mollija sāka doties atpakaļ laikā, viņa saprata, cik neprātīgu lēmumu pieņēmusi. Viņas uzdevums likās tikpat bezcerīgs un neiespējams kā mēģinājums vienā mirklī pārlidot milzīgu okeānu ar zāles pļāvēju. Zaļais kristāls padarīja viņas laika ceļojumu saraustītu un ne vienmēr klausīja viņas rīkojumus. Mollija pieprasīja, lai kristāls nes viņu atpakaļ laikā tik ātri, cik vien iespējams. Viņa to spieda un koncentrējās uz to, lai kustētos mak­simālajā ātrumā, jo saprata: lai nokļūtu laika sākumā, viņai jāveic neiedomājami liels attālums. Taču, ceļojot ar šo kristālu, Mollija jutās tā, it kā sēdētu vecā, sarūsē­jušā automašīnā ar iestrēgušu ātrumkārbu un salauztu ātruma pedāli.

Mollija aplēsa, ka aizceļojusi trīssimt gadu pagātnē. Un tad viņai prātā iešāvās šausminoša matemātiska doma: šādā ātrumā viņa sen jau būs veca vecene, pirms sasniegs laika sākumu. Mollija juta garām zibam gadus un nosprieda, ka tagad droši vien atrodas kaut kur vien­padsmitajā gadsimtā. Taču tas bija lielākais ātrums, ko varēja izspiest no šī kristāla.

Mollija aptvēra, ka ir pieļāvusi drausmīgu kļūdu vēr­tējumā. Petulas nāves apstulbināta, viņa nebija spējusi saprātīgi domāt. Mollija juta, ka ceļo ar ātrumu aptu­veni simt gadu minūtē, seši tūkstoši gadu stundā. Pēc divpadsmit stundām viņa būs aizceļojusi atpakaļ… Mol­lija galvā veica dažus aprēķinus… septiņdesmit divus tūkstošus gadu un tas ari viss. Un viņai vēl vajadzēs gulēt, ēst un dzert. Par to viņa nemaz nebija padomājusi. Ko viņai vajadzētu darīt? Apstāties un pagulēt?

Mollija nespēja aptvert, cik baismīgi muļķīgu kļūdu ir pieļāvusi. Kad viņa aizvēra acis, no prāta dzīlēm iznira sena mācību stunda. Meitene atcerējās, kā viņas nejaukā skolotāja Todlijas kundze bija likusi klasei skaitīt pantiņu par laiku. Pantiņš tagad skanēja viņas ausīs kā šausmi­noši ņirdzīga dziesma:

Cilvēki nāca uz pasaules

Pirms simt piecdesmit tūkstošiem gadu.

Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu

Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.

Bija lemts nākt uz pasaules tiem

Pirms divsimt gadu miljoniem.

Tad radās vienšūņi klusi

Pirms trim miljardiem gadu ar pusi.

Pirms gadu miljardiem četriem ar pusi

Pasaule savu gaitu uzsākusi.

Runā, ka pirms četrpadsmit miljardiem gadu

Noticis BLĪKŠĶIS un Visums gaitu sācis.

Mollija norija asaras un turpināja aprēķinus. Tiem bija nepieciešams kāds laiciņš. Šādā ātrumā, ņemot vērā to, ka jāapstājas pagulēt, būtu labi, ja viņa varētu pieveikt deviņdesmit sešus tūkstošus gadu dienā. Viņai vajadzētu veselu gadu, lai aizceļotu atpakaļ laikā trīssimt piecdes­mit miljonus gadu. Tas nebija ne tuvu četrpadsmit miljar­diem gadu. Molliju pārņēma panika, un viņas plaukstas kļuva ļoti lipīgas. Pasaule švīkstēja viņai garām. Mollijai nebija nekādas nojausmas, kur tieši laikā viņa tagad atro­das. Mollija sažņaudza kristālu un lūdzās: Tev JĀIET ātrāk! Tev tas jādara. Tev tas jādara, vai arī mēs nekad nenonāksim laika sākumā. Lūdzu! Lūdzu!

Mollija saprata, ka ir nolemta bojāejai, un viņas acis pildīja asaras. Tagad meitene apjauta, ka nomirs kaut kur tūkstošiem gadu tālu no visiem un visa, ko mīl. Viņai jāapstājas, un tā vieta, kur viņa apstāsies, būs vieta, kur viņai nāksies dzīvot visu mūžu, līdz viņa novecos un nomirs. Tad meitene aptvēra: ja jau nav iespējams nokļūt laika sākumā, viņai jāapstājas pēc iespējas ātrāk, tāpēc viņa samazināja ātrumu, līdz redzēja zem sevis Gangu un upes krastu kāda jarda [6] attālumā.

Mollija apstājās un vienlaikus lēca uz priekšu, pieze­mējoties upes krasta dūņās. Paceļot skatienu, viņa tieši blakus ieraudzīja kādu ubagu. Rokās viņš turēja bļodiņu un sakrustotām kājām sēdēja meitenes priekšā. Vīrs bija vecs un akls. Viena viņa acs bija aizvērta, otra balta un kataraktas klāta. Kad Mollija piezemējās, vīrs pacēla galvu. Mollija palūkojās apkārt. Benareša bija mazāka un primitīvāka. Varbūt viņa atradās pirmajā vai otrajā gadsimtā.

Mollija sabruka dūņās.

-     Es nevaru te dzīvot! viņa skaļi ieelsojās. Ko es esmu izdarījusi? Mollija palūkojās uz kristālu savā rokā un pagrieza to.

-     Tu stulbais, tizlais mēsls! viņa tam uzspļāva. Tad Mollija palūkojās uz upi, kur dienas pirmie saules stari kā liesmas klājās pār ūdeni. Viņa ieraudzīja savu mirgo­jošo atspulgu un instinktīvi pieskārās sejai. Zvīņas tagad jau klāja gandrīz visu viņas seju un kļuva biezākas ap muti. Sejas āda bija savilkta un sausa. Mollija aplūkoja savas rokas. To āda bija kā ķirzakai. Mollija jutās pārāk notrulināta, pārāk trula, lai vairs uztrauktos par to, ka atgādina rāpuli.