Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Ilgu laiku zem viņas nekā nebija. Un tad pēkšņi zem kājām parādījās zeme. Mollija koncentrējās uz kristālu un dzina to uz priekšu. Viņa arvien vēl ceļoja ātri. Mol­lija neuzdrošinājās apstāties un paskatīties, kas notiks ar Zemi nākotnē. Viņas vienīgais mērķis bija atgriezties, lai uzmeklētu Vāktu.

Mollija lika kristālam aiznest viņu uz 1870. gada no­vembri. Ejot cauri divdesmit pirmajam gadsimtam, viņa sajuta pati savu kā pieaugušas sievietes strāvojumu, un tad, tuvojoties 1870. gadam, savas nolaupītās būt­nes.

Beidzot Mollija piezemējās upes krastā. Bija nakts, un zvaigžņotajās debesīs karājās pilnmēness ripa. Mol­lija noslīga zemē. Viņai tas bija izdevies. Mute bija pārkaltusi. Atviegloti nopūšoties, Mollija ievēroja, ka viņas vaigi vairs nav sausi un savilkti. Meitene pasniedzās, lai pieskartos sejai, un ielūkojās nekustīgajā, mēness apgais­motajā ūdens virsmā. Viņai pretī lūkojās viņas atspulgs. Āda šķita tīra. Zvīņas bija izzudušas.

trīsdesmit otra nodaļa

Mollija pacēla augšup savu šalvarkamīzu un sāka skriet. Viņa, pārlecot pakāpieniem, metās augšup pa piestātnes kāpnēm uz sveču apgaismotajām alejām priekšā. Visu laiku viņa prātā meklēja atmiņas, mājienus par savu citu būtņu atrašanās vietu.

Skrienot Mollija domāja.

Tātad Vaktam bija izrādījusies taisnība par gaismu laika sākumā. Tā tiešām izārstēja zvīņainu ādu. Tā lika cilvēkam atkal izskatīties jaunam. Taču viņam nebija tais­nība par to, ka tā atrodama vienīgi kādā īpašā "Burbulī". Un viņam nebija taisnība, ka nepieciešams tūkstošiem kristālu, lai nokļūtu pie šīs gaismas.

Mollija nonāca mazā, nolaistā laukumiņā, ko apgais­moja nakts tirgus būdiņu ugunis. Būdiņās pārdeva saldu­mus, augļus un spilgtas, daudzkrāsainas papīra laternas. Cilvēki bija pulcējušies, lai svinētu Divali novembra Gaismas svētkus. Pūlis gaidot lūkojās pilnmēnesī un zili melnajās debesīs. Pēkšņi notika gaismas eksplozija. Nakti pāršķēla grandioza, ziediem līdzīga uguņošana. Mollija apstājās, lai atvilktu elpu, apsverot, kur varētu dabūt malku ūdens.

Tad sāka veidoties atmiņas. Atmiņas no desmitgadī­gās viņas pašas. Viņas jaunākās būtnes atradās cietoksnī tieši priekšā.

Mollija piesardzīgi tuvojās tumšākajam laukuma stū­rim.

Tur uz bruģa bija skrandu kaudzes, kas piederēja na­badzīgajiem cilvēkiem. Mollija pa līkumaino ieliņu lavījās tām garām uz cietoksni.

Cietoksnī desmitgadīgā Mollija sēdēja kādā telpā kopā ar trīsgadīgo. Tagad neviena no viņām nebija hipnoti­zēta. Abas bija ieģērbtas asinssarkanos tērpos. Mollijas rokas bija saslēgtas važās, taču acu apsējs bija noņemts. Mazā Mollija bija ieķērusies palodzē, lūkojoties debesīs un uguņošanā. Tas il tik jauki, vai ne, Mollij? viņa priecājās.

Pavisam mazā Mollija klusi gulēja gultiņā, ietērpta skaistā, baltā tērpā. Vakts, ģērbies sudrabotā apmetnī, kā spoks gaidīja viņu durvju ārpusē. Vakta bārdainie pries­teri ielenca viņu kā melnu kraukļu bars. Tad viens no viņiem iemetās telpā, paķēra bērnu no gultiņas un iznesa ārā pagalmā. Bērns tika nolikts uz violeta spilvena, kas atradās uz liela, plakana, ieplaisājuša akmens. Debesīs karājās pilnmēness.

Man liekas, ka bēlniņam nepatīk tās ugunis, teica trīsgadīgā Mollija, pienākot un apsēžoties blakus savai desmitgadīgajai būtnei.

Sākās Vakta beidzamā iesvētīšanas ceremonija.

Divi kalpi atnesa viņam smago samta maisu ar kris­tālu krājumu. Kad debesis uzsprāga zilās, sarkanās un sudrabotās ugunīs, Vakts pavēlēja priesteriem izlikt kris­tālus apli ap plakano akmeni un mazo, guļošo bērnu.

Mollija piezagās pie cietokšņa vārtiem. Pa pusei aiz­midzis sargs bija atslējies pret sienu. Mollija ēnā paslī­dēja tam garām un gar smaržīgu ziedu ldātām sienām turpināja ceļu uz otriem cietokšņa vārtiem. Tur mazā būdiņā sargi spēlēja kauliņus, pārāk iegrimuši šajā no­darbē, lai pamanītu garām paslīdam mazu meiteni.

Beidzot Mollija saskatīja lāpu liesmu gaismu, kas at­spīdēja no pils iekšpagalma. Viņa lavījās uz priekšu pa arkām rotātu celiņu gaismas virzienā.

Netālu atradās platforma, no kuras uzkāpt mugurā ziloņiem. Mollija uzrāpās uz tās un tad cīnījās tālāk uz augšu, līdz pieplakusi nogūlās uz mūra aiz tās. Ceremo­nijas norises vieta zem viņas bija izgaismota kā skatuve. Ap akmeni, uz kura gulēja mazā Mollija, aplī bija izkār­toti simtiem kristālu, un tagad priesteri kaut ko skandēja. Viņi soļoja uz vietas, augstu ceļot kājas un skaļi sitot pret zemi savus pāva spalvām rotātos zižļus. Troksnis atbalsojās akmens pagalmā, taču mazais bērns turpināja netraucēti gulēt.

Uguņošana beidzās. Vakts, garš kā laternas stabs, stā­vēja, pacēlis rokas pret mēnesi. Un tad, kad priesteru skandēšana sasniedza savu kulmināciju, kad soļošana un zižļu sišana kļuva aizvien straujāka, mēness gaisma pēkšņi iespīdēja tieši kristālu apļa vidū, lejot gaismu pār ieplaisājušo akmeni un mierīgi dusošo bērnu.

Vakts šausminoši ieaurojās, un visi priesteri viņam piebalsoja ar spokainiem spiedzieniem. Trokšņa izbie­dēts, mazais bērns pamodās un sāka raudāt. Priesteri kā dobā tunelī atbalsoja tā raudas.