Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Nē, es domāju, ka ceļošu kopā ar tevi, Vakts ļoti savaldīgi atteica. Viņš grieza zobus. Milzis centās neļaut sevi pārvarēt arvien pieaugošajai panikai. Lai cik tas dīvaini būtu, man patīk šī sabiedrība, viņš teica, bet ļauj man apskatīt to tavu stikrālu.

-     Protams, Mollija piekrita. Viņa lika zaļajam kristā­lam aizvērt aci, pirms pacēla to pret Vāktu, lai tas varētu to aplūkot no attāluma. Ļauj man apskatīt tavējo! Mil­zis arī pacēla savu kristālu. Tam bija neliela skramba.

-     Tavs stikrāls izskatās tā, it kā būtu pārlaidis vairā­kus karus, Vakts teica, cenzdamies izdomāt, kā Mollijai izdevies tik ātri aizceļot tik tālu. Viņš aptaustīja savu šaujamrīku, kas bija makstī noslēpts zem apmetņa, un prātoja, ko lai iesāk. Mollija viņam bija vajadzīga dzīva, lai varētu nokļūt mājās. Viņš nemūžam nepārdzīvotu triju gadu atpakaļceļu caur juras laikmetu. It kā apstip­rinot viņa domas, krokodilam līdzīgais dinozaurs izkāpa duļķainās upes viņu krastā un pretīgi iespiedzās.

Mollijas galvā atkal atbalsojās Odžasa teiktais par Vāktu: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?" un meitene apzinājās, ka varētu padarīt Vaktam galu tepat un tagad, tikai pametot viņu. Viņš varētu izvairī­ties no šī dinozaura, palecot uz priekšu laikā, taču beigu beigās, kaut ari viņam bija šaujamais, viņu, vienalga, kāds apēstu.

Mollija nespēja atstāt Vāktu bez cerības, izmestu tāltālā laikā. Viņas sirdī nemājoja tāda nežēlība. Mollija palū­kojās uz zaļo kristālu un lika tam atvērt aci. Viņa pasvieda savu enerģijas laso Vaktam, un viņi atkal devās ceļā.

Zibēja gadi. Mollija pameta skatienu uz Vāktu. Viņš pavisam noteikti izskatījās nobijies.

-     Es šodien niešām tegribu piedzīvot visu mūžību, viņš ceļojuma laikā vienaldzīgi novilka.

-     Vai patiesi? Mollija kaitinoši apjautājās. Vai arī tu varbūt uztraucies, ka esi nonācis tik tālu laikā, ka nekad vairs nevarēsi atgriezties savā īstajā laikā?

Vakts sašķobīja seju. Tu nu gan esi viena maņķīga draita, Mommij Lūna.

-     Es tavā vietā nebūtu tik rupja, teica Mollija, vai arī es tevi atstāšu tepat. Un nemaz nemēģini izvilkt savu stroķi, jo, atceries, es esmu tava biļete ārā no šejienes. Tagad mēs esam kādu miljardu gadu atpakaļ laikā. Mol­lija lika viņiem karāties uz vietas. Ap viņu drošo laika ceļošanas kapsulu gāzās ūdens. Vakts trīcēja. Mollija turpināja: Šķiet, ka tas mums ir mazliet par tālu, vai ne? Vakts vārgi pamāja ar galvu.

Mollija palūkojās lejup uz savu sarkano kristālu. Tā acs jau bija atvērta un gatava. Pēkšņi viņi šāvās uz priekšu laika virpulī. Pasaule zibēja viņiem garām.

Kad viņi bija nonākuši aptuveni pirms trīssimt miljo­niem gadu, laikā, par kuru Mollija zināja, ka dinozauri tad vēl nepastāv, bet pasaulē ir papilnam augu, viņa apstājās.

Apkārtējā pasaule ar bagātīgu augu valsti kupli zaļoja. Kad viņi piezemējās, Mollija sāka iet prom no Vakta.

-     Kāpēc mēs te apstājāmies? viņš nervozi jautāja.

-     Šī vieta mani interesē, Mollija nevērīgi atbildēja. Viņa pakāpās kādā nelielā, gļotainā, violetā pauguriņā un palūkojās apkārt uz zaļo, zālaino līdzenumu, kas pletās visapkārt.

-     Kur tu iesi?

-      No šejienes līdz mūsu laikam ir aptuveni deviņu gadu ceļojums, ja tu gribētu ceļot pa vecam, Mollija paziņoja.

-    Tu nevari atstāt mani šeit! Vakts auroja. Te neva­rētu izdzīvot neviens cilvēks, pat ne vasodīts sergs!

-     Tu varēsi, tu taču zini. Mollija pieliecās un izvilka no zemes kādu sakni. Šī izskatās pēc kāļa. Daži cilvēki par tiem atdotu visu. Ņem vērā, tu tos šeit nevarēsi pil­dīt ar biezpienu. Taču varu derēt, ka te ir lucernas asni un visapkārt aug daudz veselīgas veģetāras pārtikas. Mollija nejutās labi, jo apzinājās, ka tagad lemj Vakta likteni. Tomēr viņa nocietināja savu sirdi, lai darītu to, kas jādara.

Vakts noprata Mollijas noskaņojumu, un viņa sarka­nās acis piemiedzās. Milža galva noliecās kā vērsim, kurš gatavojas uzbrukt, un viņa acis meklēja Mollijas acis. Mollija lūkojās pār viņa galvu, izvairoties no hipnotizē­jošajām acīm.

-      Tavā vietā es to pat nemēģinātu, Mollija bargi noteica, vai ari es došos prom un tu nekad neuzzināsi, kā darbojas kristāli.

Vakts nometās ceļos un māksloti iegaudojās: Lūdzu, tikai pasaki man to, Mollij, un es pasolu, ka būšu bals! Mollija piešķieba galvu. Šis bija cilvēks, kurš nogalināja Petulu. Kā viņa to ienīda!

-     Man vajadzētu atstāt tevi šeit nomirt, viņa teica granītcietā balsī. Tu nogalināji manu suni. Tu nekad neuzzināsi, kā es tevi tādēļ ienīstu. Taču es negribu būt tikpat ļauna kā tu. Es došu tev vienu iespēju. Paskaties uz saviem kristāliem. Vakts truli palūkojās lejup. Šīs skrambas uz tiem ir kā acu plakstiņi. Tu vari likt tiem atvērties. Un, kad tie būs atvērti, kristāli ļaus tev ceļot tik ātri, cik vien vēlēsies.

Vakta alai līdzīgā mute pavērās, kad viņš atkal un atkal grozīja rokās abus savus kristālus.

-     Kā tu liec tiem atvērties? viņš jautāja aizdomās, ka Mollijai varētu būt padomā kāda viltība.