Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Ļoti prasmīgi, viņš uzslavēja. Žēl, ka kāds tik talantīgs kā tu neizmanto savas spējas lietderīgi!

-Tu domā, neizmanto savas spējas tavām vajadzībām?

-Jā, Mollij. Vakts iesmējās. Tu mani lik tabi pasroti.

Mollija saprata, ka beidzot ir radusies iespēja piemuļ­ķot maharadžu. Spiedīgās situācijas rosināts, viņas prāts veidoja plānu.

-    Bet es taču esmu izmantojusi savas spējas tavā labā! viņa meloja.

-      Kā tad, Mollij. Esmu pārliecināts, ka esi, Vakts sarkastiski atcirta.

-     Es biju laika sākumā un tevis dēļ nokļuvu līdz gais­mas "Burbulim"! Mollija sauca.

Vakts atkal iesmējās. Likās, ka Mollija viņam šķiet ļoti uzjautrinoša.

-    Un kā gan, ja drīkst jautāt, tu nonāci līdz "Burbulim" laika sākumā bez daudziem tūkstošiem stikrālu?

-     Nonācu, nonācu. Lūdzu, ticiet man, kungs! Es jums parādīšu. Es pati peldējos tajā gaismā. Palūkojieties uz manu ādu.

Vakts piemiedza acis. Meitenes sausā āda tiešām bija prom. Patiesībā viņa izskatījās jaunāka nekā tad, kad viņš to pēdējo reizi bija redzējis. Vai viņam tā tikai likās?

-     Nāc man līdzi! Mollija aicināja. Kādu mirkli Vakts vilcinājās, bet tad, ziņkārības pievārēts, piekrita.

Mollija nosūtīja domas zaļajam kristālam. "Velc viņu tikpat ātri kā mūs," viņa domāja. "Un kusties tik ātri, cik vien iespējams." Kristāls izsūtīja piesaistošās enerģijas viļņus, un Vakts, gluži kā sarkanais putns, tika vilkts uz priekšu. Viņi pārvietojās tik ātri, ka likās, ka vispār nekustas. Gaisma zibēja ap viņiem, un debesis virs gal­vas bija bālas, it kā to krāsas būtu sajaukušās izplūdušā pelēkumā.

Vakts smējās, kad viņi traucās laikā. Tad viņš pēkšņi metās pie Mollijas. Milža roka pašāvās uz priekšu, lai norautu caurspīdīgo kristālu no viņas kakla. Mollija atrā­vās, kad viņa pirksti tvēra pēc tā.

-     Pievāc rokas! Mollija nikni uzkliedza. Viņa ar bai­lēm domāja par šaujamo, par kuru viņš bija teicis, ka vienmēr nēsājot to līdzi.

-     Zini, Mollij, ir nesiepējami nokļūt laika sākumā. Va­jag tūkstošiem stikrālu, lai ieietu "Burbulī", un arī tūksto­šiem, lai tik tālu aizceļotu. Pat es tur nekad neesmu bijis! Pati pasaule izveidojās pirms vairāk nekā metriem čiljār­diem gadu, un laiks sākās vēl miljardiem gadu pirms tam. Precīzāk izsakoties, pirms astoņpadsmit miljardiem gadu. Ja tev būtu pietiekami daudz smadzeņu, lai aprēķinātu to galvā, tu saprastu, ka ar vienu no šiem smieklīgajiem stikrāliem tev vajadzētu simtiem gadu leļošanas caikā, lai tur nokļūtu. Kur palicis tavs veselais saprāts?

-     Kā tev šķiet, cik tālu atpakaļ laikā mēs tagad esam aizceļojuši?

-     Pēc manas pieredzes, Vakts nopūtās, mēs esam aptuveni divsimtajā gadā.

-     Tad varbūt apstāsimies?

Vakta sejā pazibēja neiecietība, taču viņa uzjautrinā­jums sāka gaist. Tu redzēsi. Apstāsimies!

Cietokšņa iekšpagalmā priesteri redzēja mahara­džu izgaistam un mirklī sāka uzbudināties. Šī pēkšņā izzušana bija burvestība zīme, ka ir klāt dīvainie, viņu pielūgtie gari.

Desmitgadīgā Mollija satraukta vēroja, kā apmetņos tērptie veči lēkā apkārt kā piedzērušās vārnas. Tad viņi nāca tai pakaļ. Trīs no viņiem pacēla rokas un ar saviem violetajiem spārniem stūma viņu uz pagalma apļa vidu, kur stāvēja vīrs ar kapuces masku, turot rokā izkapti. Asmens mirdzēja, tā asā mala paplašinājās, kļūstot par dzelzs vāli. Mollija nodomāja, ka izkaptis paredzētas zāles, nevis meiteņu pļaušanai. Viņa atcerējās ziedoto kazu. Asi­nis. Nekad mūžā viņa vēl nebija jutusies tik pārbijusies. Bailes kāpa augšup, radot mēlē rūgtu metāla garšu.

Trīsgadīgā Mollija raudot stāvēja arēnas malā.

Un tad desmitgadīgā mēģināja bēgt. Divi violetajos apmetņos tērptie vīri viņu noķēra. Mollija atcerējās, ka reiz lasījusi kādā enciklopēdijā: vārnām barā rodas slep­kavīgas tieksmes.

Vakts pavīpsnāja un centās izskatīties bezrūpīgs, lūko­joties sev apkārt. Tur, kur vajadzētu atrasties agrīnajai pilsētai, bija smiltis un klintis. Un upe viņu priekšā plūda strauji.

-     Tā, izskatās, ka esam atceļojuši uz ceriodu pirms pivilizācijas Indijā, saprotu.

Mollija redzēja, ka milzis vispār nesaprot, kur viņi nonākuši, un tikai cenšas saglabāt mieru.

Pēkšņi ceturtdaļjūdzes attālumā otrā upes krastā pie­slējās milzu kalns. Tas bija pats lielākais, baismīgākais radījums, kādu Mollija jelkad bija redzējusi, kaut kāds milzu krokodilam līdzīgs dinozaurs. Tas paošņāja gaisu un pievērsa viņiem savu mazo, apaļo ačteļu skatienu.

-     Varen piesaidīgi, Vakts teica, cenšoties neizrādīt bailes, kad saprata, ka viņi atceļojuši atpakaļ laikā simt miljonu gadu tas bija attālums, kas viņam prasītu trīs gadus. Taču šis nav laika sākums, Lommij. Šis ir tikai juras laikmets. Katrs caika leļotājs ir te pabijis. Vakts nenovērsa skatienu no Mollijas zaļā kristāla. Dinozaurs šaušalīgi dārdoši ierēcās, un skaņa atbalsojās senās Gan­gas ielejas aizās.

-     Zini ko, Mollija ierosināja, vari pats doties atpa­kaļ uz mūsdienām, ja vēlies. Radījums ieslīdēja upē.