Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Petula, neizmet akmeni! Mollija sauca. Viņa metās uz priekšu. Taču Petula bija pārāk sajūsmināta, lai klau­sītos, un šajā brīdī pavēra muti, lai norietu sveicienu. Caurspīdīgais kristāls, ko viņa bija turējusi mutē, nokrita zemē, un tajā pašā brīdī sastingusi pasaule sāka kustēties. Vecis, kuru Mollija bija pagrūdusi, neskanīgi ieaurojās.

Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un no ēnas iznāca Zakija. Viņš ieraudzīja zemē guļošo kristālu un aizskrienošo Pe­tulu. Zakija redzēja, ka Mollija metas pēc kristāla. Viņa trulajam prātam bija vajadzīgas dažas sekundes, lai ap­tvertu notiekošo. Zakija secināja, ka Mollijai ļoti vajadzīgs šis kristāls. Viņš apstājās un ar ātru zirnekļa kustību pasniedzās kabatā pats pēc sava kristāla. Un sastinga.

Zemē nomestais caurspīdīgais kristāls bija viņa. Petula bija to nozagusi.

Zakija jutās nodots. Petulas dēļ viņš bija riskējis ar dzīvību; Zakija bija Petulu mīlējis, viņu un viņas lielās acis, un tagad viņa bija to nodevusi. Viņš bija paglābis Petulu no sarga zobena. Viņš bija to paslēpis un melojis Vaktam, ka tā ir mirusi. Viņš tai bija gatavojis pāva gaļas vakariņas, devis ar trušādu izklātu guļvietu un rotājis ar dārgakmeņiem.

Lēcienā pēc kristāla Mollija apveltīja Zakiju ar ļaunu skatienu. Pēc divām sekundēm viņš bija hipnotizēts.

Mollija sagrāba kristālu. Pasaule ap viņu atkal sastinga. Šoreiz sastingusi bija pat mīļā Petula. Mollija piegāja viņai klāt, pacēla un iedvesa viņā siltumu.

Petula locījās un lēkāja Mollijas rokās. Viņa aizgūtnēm ieelpoja Mollijas jauko smaržu. Viņa laizīja meitenei seju, it kā gribētu to apēst. Petula nekad nebija izjutusi lielāku sajūsmu, laimi, atvieglojumu. Viņa dievināja Molliju dzīve bez meitenes bija bāla un vientuļa. Nekad, nekad vairs Petula nepieļaus, ka abas šķiras. Mollija pārklāja Petulu skūpstiem. Viņa glāstīja tās ausis un vienā no tām uztaustīja kaut ko cietu. Petulas kreisā auss bija caur­durta, un no tās karājās dārgakmeņiem rotāts auskars. Mollija ielūkojās Petulai acīs un neiedomājami atviegloti nopūtās. Tad viņa nolika Petulu zemē, un tā sastinga.

Mollija pārlūkoja apkārtni. Violetie priesteri bija sa­stinguši pašās dīvainākajās pozās, lēkājot un kratot ziž­ļus pret debesīm. Zakija stāvēja nekustīgs un hipnotizēts. Mazais bērns gulēja uz segas, kas bija izklāta uz plakanā, ieplaisājušā akmens, bet trīsgadīgā Mollija bija sarāvu­sies kamolā uz grīdas, apņēmusi sevi ar rokām.

Mollija mirklī bija viņai blakus. Viņa pieskārās trīs­gadīgās rokai un atbrīvoja viņu no sastinguma. Mazās Mollijas acis panikā šaudījās apkārt.

-      Es gribu Trinkiju! viņa sāka raudāt. Un es tūlīt gribu Rokiju! Mollija apsēdās un hipnotizēja viņu. Drīz jau mazā Mollija smaidīja.

-     Tagad turies pie maniem brunčiem, Mollija teica, un nāc līdzi!

Mollija piegāja pie sevis kā zīdaiņa un pacēla to. Tad viņa pagalma malā paņēma bērna grozu. Tajā bija piena un ūdens pudeles, kā ari dažas muslīna drēbītes

un autiņi.

>

Mollija atvēra ūdens pudeli un iemalkoja. Slāpes bei­dzot bija remdētas. Un tagad, vedot sev līdzi trīsgadīgo un turot mazo, viņa gāja pa vēso, sastingušo pasauli.

Mollijas sastingusi desmitgadīgā būtne joprojām turēja roku pie kakla, kur bija iegriezusi izkapts. Joprojām turot rokās mazo bērnu, Mollija no muslīna izgatavoja impro­vizētu saiti un apsaitēja viņas kaklu. Tad viņa pieskārās desmitgadīgās plecam, atbrīvojot viņu no sastinguma. Mollija nekavējoties viņu hipnotizēja.

-    Tu tagad nejutīsi sāpes, Mollija maigi teica, noņe­mot viņai mutes apsēju, un aizmirsīsi visu, ko šeit redzēji. Tu jutīsies labi. Tagad turi šo bērnu un rūpējies par viņu tā, it kā nestu pati sevi. Ar kreiso roku turies pie mana labā augšdelma. Nelaid mani vaļā!

Mollija ielika Petulu grozā. Pasaule visapkārt bija le­daina.

Savādā Molliju kompānija tagad devās pie mūra, kur Mollija bija noslēpusi Vakta maisu. Mollija novietoja uz tā grozu un lika meitenēm gaidīt. Viņa palūkojās pa labi.

Tur stāvēja Zakija, kas atgādināja sasalušu žurku. Mol­lija nedaudz vilcinājās. Ko, meitene domāja, lai ar viņu iesāk?

Mollija pieskārās Zakijas krūtīm un ielūkojās dziļi viņa acīs. Zakijas griba kļuva šķidra kā kausēta sviesta peļķe.

-      Zakija, man nu vienreiz pietiek, Mollija iesāka, kad kalsnais, ļenganais vīrs truli palūkojās uz viņu. Tu man esi sagādājis veselu gūzmu nepatikšanu. Tu div­reiz nolaupīji manu suni. Tu nolaupīji mani. Tu centies palīdzēt Vaktam mani nogalināt. Es zinu, ka tu to visu darīji, lai atstātu iespaidu uz savu saimnieku. Taču viņš tagad ir iestrēdzis triju miljonu gadu senā pagātnē, tā ka, domāju, tu viņu vairs neredzēsi. Mollija atvilka elpu. Zakija, atbildi uz jautājumu. Ko tu darītu ar sevi, ja tu būtu es?

Zakija, sasprindzinot domas, sašķobīja muti.

-     Es sevi iemestu akā.

-     Vai tiešām? Vai tu neizjustu nekādu žēlumu?

-     Nē, jo to es esmu pelnījis.

-    Vai tev nešķiet, ka tu būtu pelnījis vēl vienu iespēju?

-     Nē.

-     Tu esi ļoti nežēlīgs cilvēks, Zakija. Kāpēc?

-    Dzīve man ir iemācījusi būt nežēlīgam. Nevis maigam.