Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Kad tu patiesi sapratīsi, cik ļoti es tevi ienīstu par to, ka tu nogalināji Petulu, tad kristālu acis varētu tev atvērties. Jo, Vakt, tikai tad tevī mājos līdzcietība pret citiem cilvēkiem, pret dzīvniekiem un visu pasauli. Tu spēsi hipnotizēt kristālu acis, lai tās atvērtos, tikai tad, kad būsi atvēris pats savas acis un tavā sirdī būs ienā­kusi mīlestība.

Mollija zināja, ka tā ir taisnība. Kamēr Vakts paliks auksts un bezsirdīgs, viņam būs jāuzturas šeit, un tas būs tikai taisnīgs sods. Ja viņš kādreiz savā sirdī atradīs līdzcietību un iemācīsies valdīt pār kristāla spēku, viņš vairs nebūs bīstams.

-     Sīlestlba tavā mirdī! Vakts ņirgājās. Kāds stul­bums! Un tas bija tikai viens stulbs lops. Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Mollija dodas uz apsūnojušas klints kori. Tu nevari mani te atstāt! Vakts izsaucās. Viņš sniedzās pēc sava šaujamā.

Taču Mollija nedzirdēja ne pārējo viņa teiktā daļu, ne ari šāvienu, jo bija jau prom.

trīsdesmit trešā nodaļa

Mollija lidoja uz priekšu laikā. Viņa nodrebēja, atceroties, cik pamests Vakts bija izskatījies laikā sagūstīts milzīgs, vientuļš, sakumpis stāvs. Taču viņa saprata, ka rīkojusies pareizi. Šādi Vaktam bija dota iespēja. Ja viņš sevī mainīsies, viņš izdzīvos. Ja ne, tad viņš paliks iestrēdzis tur, kur pelnījis, pārtiekot no ķērp­jiem un lipīgiem kukaiņiem.

Mollijas slāpes tagad bija gluži neizturamas. Viņa nolieca galvu, lai koncentrētos un spētu traukties uz priekšu vēl ātrāk. Kad viņa tā darīja, caurspīdīgais kris­tāls, ko Vakts bija rupji parāvis, sašūpojās. Cilpa, kas turēja to pie ķēdes, bija ieplīsusi, un tagad no šīs vieglās Mollijas kustības tas nokrita. Mollija noelsās, sapratusi, ka tas nokritis kaut kad miljoniem gadu atpakaļ laikā. Taču tagad viņa nevarēja apstāties, lai to sameklētu. Mol­liju pārņēma skumjas viņa ar kristālu bija pavadījusi kopā krietnu laiku.

Mollija dzina sarkano kristālu uz priekšu. Viņa jau gandrīz bija klāt. Tagad meitenei tikai vajadzēja ierasties īstajā laikā pēc tam kad viņa bija aizvedusi Vāktu, lai neģēļa tur nebūtu, un izglābt savas pārējās būtnes.

Mollija pat neapzinājās, cik smalkā diedziņā karājas viņas dzīvība.

Benarešā pilnmēness gaismā desmitgadīgā Mollija tika aizvilkta atpakaļ uz pagalma vidu un divi priesteri sasēja viņas rokas. Trīsgadīgā Mollija bija tik pārbijusies, ka sarāvās kamolā uz zemes. Desmitgadīgā cīnījās un centās kliegt caur mutes aizsēju, taču viņas kliedzieni priesteru skandēšanas fonā bija tik tikko sadzirdami. Nebeidzamā bungu dārdoņa sasniedza vājprātīga ritma kulmināciju. Mollija nekad nebija jutusies tik pārakmeņojusies. Tagad nebija nozīmes nekam, izņemot to, ka jāpaliek dzīvai.

Kapuces maskā tērptais bende pacēla izkapti. Tā mir­dzēja mēness gaismā. Gluži kā kāds murgains golfa spēlētājs viņš pielika vēso asmeni pie desmitgadīgās Mollijas kakla.

Mollija domāja, ka paģībs. Viņa sagatavojās nāvei.

Kad vienpadsmit gadus vecā Mollija ceļoja uz priekšu laikā, viņai pakrūtē kā elektrības lādiņš pēkšņi ietriecās spēcīga sajūta sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas ļauns. Vai viņai būs jāmirst? Viņa vēl atradās miljons gadu attā­lumā no 1870. gada.

1870. gadā izkapts pacēlās un tad krita lejā.

Laikā ceļojošā Mollija sajuta sāpju dzēlienu rētā uz kakla. Vienlaikus viņa juta sev cauri izšaujamies auk­stuma vilni. Lūk, kā tas ir! Nāve ir auksta.

Tad Mollija saprata, kas noticis. Kāds bija apturējis laiku. Apturējis laiku visiem, kuri bija bez kristāliem. Mollija taču bija pazaudējusi savu caurspīdīgo kristālu. Tātad aizsardzību pret sastingšanu viņai dod sarkanais kristāls. Viņa joprojām kustējās uz priekšu laikā.

Bende bija sastindzis kā statuja, tāpat arī desmitga­dīgā Mollija. Izkapts asmens bija iegriezies meitenes kakla ādā. Asinis plūda lejup pa kaklu, bet viss bija sastindzis. Skats atgādināja šausminošu ainu no kādas klasiskas gleznas.

Mollija kā neredzama bulta šāvās cauri gadsimtiem.

Viņas kristāls cauri gadiem, dienām, stundām un se­kundēm šķēla laiku uz precīzo brīdi, kad pasaule bija sastingusi. Beidzot Mollija zināja, ka viņai jāapstājas. Pasaule materializējās. Tur bija desmitgadīgā Mollija ar asinīm notecējušu kaklu.

Molliju mirklī pārņēma visas viņas jaunāko būtņu atmiņas, taču viņa tās bloķēja. Mollija metās pie bendes, pagrūda to nost un izrāva izkapti no tā tvēriena. Viņa aizmeta nāves ieroci.

Aiz Mollijas muguras atskanēja skrapstoša skaņa. Mei­tene pagriezās, lai redzētu, kas apturējis laiku.

Un tad Mollija ieraudzīja vienu no lieliskākajiem, iepriecinošākajiem skatiem savā dzīvē.

Pa akmens bruģi skrēja Petula. Šis skats likās nereāls. Vai tas bija kāds triks? Vai Petula bija spoks? Kāds viņas iztēles auglis? Mollija neko nevarēja sev padarīt. Viņai bija vienalga, vai tā bija vīzija vai īstenība. Viņai vaja­dzēja atkal satvert un glāstīt Petulu. Mollija pietupās un plaši iepleta rokas.

-    Petula! Pēkšņi Molliju satrieca kaut kas ļoti būtisks. Petula kustējās, bet viss pārējais pasaulē bija sastindzis. Petula bija apturējusi pasauli.