Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Nu, es tur neesmu. Mollija ieturēja pauzi. Gliem­jus ēd Vakts, bet es esmu ATPAKAĻ! Un man ir viņa kris­tālu maiss. Mollija nolika maisu uz klāja un metās uz priekšu, lai cieši apkamptu savu mūža draugu tas bija apkampiens, kas gandrīz pārmeta Rokiju pār bortu.

-     ELLĒ, Mollij, Rokijs teica, kad abi bija atguvušies,

-    NEKAD vairs neuzņemies tādu risku! Tad viņš piebilda:

-     Bet klausies, vai tas nozīmē, ka tu biji… tu biji…?

-     Jā, es izgāju caur GO lauciņu. Es apgāju apkārt. Es to izdarīju, Rokij, vai spēj tam noticēt? Es izgāju caur laika sākumu uz beigām! Tur bija ļoti karsti!

Rokijs sāka smieties un apkampa Petulu, kuras aste luncinājās tā, ka likās tā varētu aizlidot.

-      Ļoti karsti?! Mollij, tu esi izgājusi cauri tik kars­tai izkusušai vielai, kāda kopš tā laika nav bijusi nekur Visumā. Tev paveicies, ka tagad neesi maza oglīte! Un tava āda… Lūk, tā ir labāka! Tu pat izskaties nedaudz jaunāka!

-    Zinu. Man vajadzētu atvērt skaistumkopšanas salonu laika sākumā!

Mollija un Rokijs smējās tik aizrautīgi, ka izrāva Forestu no meditācijas un Odžasu no vakara snaudiena. Mazā Mollija bija tā iegrimusi rotaļā ar Amritu, lai to ievērotu, taču kucēns pielēkšoja klāt, un Petula viņu ziņ­kārīgi apošņāja, cenzdamās noskaidrot, kāpēc šis kucēns viņai tik ļoti atgādina viņu pašu.

-     Un kā tu uzcēli Petulu no miroņiem? Rokijs jau­tāja.

-      Sāksim ar to, ka viņa nebija mirusi, Mollija at­trauca.

-     Tu? Vai tiešām tā esi tu, Mollij? jautāja Odžass, berzējot acis.

-    Vecīt, Forests iesaucās, tad tu to tiešām izdarīji! Vai tas nozīmē…?

-Jā, laiks ir kā ritenis, apstiprināja Mollija, palecoties un apskaujot viņu. Tu esi viens foršs hipijs, Forest!

-      Nūjā, teica Forests, bija jau stulbi no manas puses ierosināt kaut ko tādu, kas balstās tikai uz pāris reliģijām un bariņu zinātnieku. Un tad, kad tu biji prom, mēs visi domājām, ka tu esi pa īstam prom. Odžass un Rokijs bija ne pa jokam dusmīgi uz mani. Un viņiem bija taisnība. Es biju kašķains vecs āzis, kaut ko tādu ieteik­dams. īsts bremze. Piedod, Rokij, vecīt! Rokijs piešķieba galvu uz sāniem, it kā atzīstot: tā kā viss beidzies tik labi, viss ir piedots. Forests atplauka smaidā. Ei, Mol­lij, bet tava āda ir labāka! Mollija pamāja. Un vai tu neiepazīstināsi mani ar šitām skuķenēm?

Ne tagad, Mollija smaidot teica. Lai nu kā, tu jau redzi, ka viņas ir pilnībā hipnotizētas. Bet tagad es gribu, lai mēs atgriežamies divdesmit pirmajā gadsimtā un noliekam visas šīs manis tur, kur man jābūt. Un jāno­liek atpakaļ kucēns Petula. Taču sākumā man vajadzētu hipnotizēt sešgadīgo mani, iekams viņa nav sevi ierau­dzījusi četras reizes un nenobīstas.

Odžass aizveda Amritu uz zemākajām piekrastes pie­stātnēm. Viņam bija izjūta, ka tagad, ja viņš kopā ar Mol­liju dosies uz viņas nākotni, viņš varētu ilgi neatgriezties pats savā laikā, ja vispār kādreiz tur atgrieztos.

Odžass pieturēja Amritu, kamēr visi pārējie uzkāpa tai mugurā, tad saķēra Mollijas roku, pirms viņa bija uzrā­pušies augšā. Mollij, viņš jautāja, ja man nepatiks tavā laikā, vai tu atvedīsi mani atpakaļ 1870. gadā?

Mollija apveltīja viņu ar starojošu smaidu. Bet pro­tams! viņa atbildēja. Atceries, Odžas, es labāk par jebkuru citu zinu, kā ir būt iestrēgušām nepareizajā laikā. Taču man nezin kāpēc šķiet, ka tev tur patiks. Ak jā, un es neesmu aizmirsusi par tavām rūpijām. Mollija parāva virvi ap Amritas kaklu, uzrāpās augšā un noslēpa kristālu maisu sēdekļa kabatā.

-     Divdesmit pirmais gadsimts! Odžass nopūtās un ļoti klusi nočukstēja: Mammu, tēt, lai kur jūs arī būtu, novēliet man veiksmi ceļojumos!

Bija savācies pūlis.

-    Tūlīt notiks kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies mūžam! teica Mollija.

-     Gribu derēt, piekrita Rokijs. Ne jau katru dienu var redzēt ziloni izzūdam zilā gaisā.

Pūlis sāka pašķirties, lai palaistu Amritu augšup pa stāvajām kāpnēm un cauri, bet tas, protams, nebija vaja­dzīgs, jo pēc dažām sekundēm atskanēja graujošs BLĪK­ŠĶIS, un pēc mirkļa viņi jau bija prom.

trīsdesmit piektā nodaļa

ja jūs kādreiz esat izjutuši, ko nozīmē atgriezties mājās pēc ilga ceļojuma, tagad iedomājieties to un pareizi­niet ar simtu. Jo tieši tā jutās Mollija, Rokijs, Petula un Forests, traucoties projām no 1870. gada uz priekšu, uz savu laiku.

Mollija bija tikpat pārliecināta par savu ieskrambāto sarkano kristālu, cik pārliecināts pilots varētu būt par modernāko augstāko tehnoloģiju lidmašīnu, tā ka ceļo­jums izdevās ideāli. Dažkārt Mollija samazināja ceļojuma ātrumu, lai varētu izbaudīt skatu, kā ūdens līmenis Gangā ceļas un krīt. Debesis virs galvas zibēja kā virsskaņas ātruma hameleons, kas maina ādas krāsu, un mēness nemitīgi kā komēta skrēja melnajās debesīs. Laiks dūca, kad garām skrēja minūtes, stundas un gadi.

-     Kur mēs tagad esam? Rokijs apvaicājās.