Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija varēja nolikt bērnu atpakaļ vai nu stundu pēc tam, kad Vakts viņu paņēma, vai arī precīzāk pēc pus­otras nedēļas. Viņa nolēma nolikt bērnu atpakaļ īstajā laikā laikā, kas atbilda tam laikposmam, ko bērns bija pavadījis Indijā.

Mollija zināja, ka viņai jābūt ļoti piesardzīgai, jo ari Vakts bija ceļojis atpakaļ laikā, lai pagrābtu bērnu. Mol­lija negribēja, lai milzis tagad apzinātos viņas klātbūtni, jo tas varētu izmainīt visas pusotras nedēļas notikumu gaitu. Mollija koncentrēja domas uz pārtraukumu, ko sajuta savā pagātnē, un orientējās uz to.

Mollija samazināja ātrumu, līdz karājās pasaulē, un tad apstājās. Šajā brīdī viņu pārņēma savāda sajūta it kā viņa saplūstu ar to vietu, no kuras turpinās mazā bērna dzīve.

Bija ap diviem pēcpusdienā septembra dienā. Hārdvi­kas nams stāvēja saplaisājis un apdrupis. Mollija pavilka ieejas durvis. Tās atvērās.

Iekšā Mollijas degunu piepildīja pazīstamās, nemīlīgās bāreņu nama dezinfekcijas līdzekļa un vārītu kāpostu smakas, un viņa sāka justies ārkārtīgi neomulīgi. Tas viss bija viņas pagātnē, taču šīs vietas apmeklējums lika izjust ilgas pēc nākotnes labklājības un skumjas par to, ka viņas zīdaiņa būtnei nāksies uzaugt šajā tukšajā, dzes­trajā vidē.

Mollija maigi satvēra bērnu. Tad pēkšņi viņa izdzirdēja pazīstamu balsi.

-     Ko tu te slaisties apkārt, stulbā sieviete? Tev maksā par darbu, nevis tējas dzeršanu.

-    A-a-aderstones jaunkundz, es tikai n-n-nedaudz ap­sēdos a-a-atpūsties… Es t-t-tikko pavadīju t-t-trīs stun­das, beržot v-v-virtuves grīdu.

-     Tad kāp augšstāvā un padari vēl kaut ko derīgu. Un, ja tu taisies turpināt pinkšķēt par to sīko, ko tu pazaudēji, tad lieto pati savas salvetes!

Padzirdējusi šos vārdus, Trinklberijas kundze ieelsojās vēl skaļāk, un Mollija dzirdēja viņu tuvojamies durvīm. Mollija klusi uzlavījās augšstāvā un pa gaiteni uz mazo bērnu telpu. Tā bija tāda pati, kādu viņa to atcerējās no bērnības.

Aizkari bija aizvilkti, un caur tiem izspiedās rožaina gaisma, apgaismojot gultiņu, kurā gulēja eņģelim līdzīgs tumšādains zēns. Mollija pieskārās mazā Rokija gal­vai. Viņa nolika tam blakus savu zīdaiņa būtni. Mazā, smalkiem izšuvumiem rotātā kleitiņā tērptā Mollija maz­liet neiederējās apkārtējā ainā. Mollija pakutināja viņas zodu, un mazā sāka ķiķināt.

Tad Mollija apsēdās krēslā telpas aizmugures ēnā.

Viņa dzirdēja, kā izmisusī Trinklberijas kundze šļūco­šiem soļiem tuvojās pa gaiteni, ienāca istabā un piegāja pie gultiņas, kur uzreiz pamanīja mazo Molliju.

-     Ak tu Dieviņ tētiņ! viņa klusi iesaucās. Tad viņa turpināja: Ak tu Dieviņ, vai tā ir patiesība? Un tad viņa izplūda pašu sirsnīgāko, pateicīgāko asaru plūdos, kādus Mollija jelkad bija redzējusi. Jaukā, vecā, stostīgā sieviete raudāja un smējās, saņemot bērnu rokās un apkampjot, un mazā klusi spiedza priekā, ka atkal ir kopā ar viņu.

Dziļi savās atmiņās Mollija izjuta šo prieku. Viņa klusi iznāca no ēnas pie Trinklberijas kundzes un viegli uzsita viņai pa plecu. Kad apaļīgā sieviete apgriezās, Mollija ielūkojās viņas piesārtušajās, pietūkušajās acīs. Tiklīdz Trinklberijas kundze bija hipnotizēta, Mollija uzlika roku viņai uz galvas un teica: Tu vairs nedomāsi par to, ka šis bērns bija pazudis. Tu šo notikumu aizmirsīsi. Ja kāds tev kādreiz par to jautās, tu nesapratīsi, par ko šis cilvēks runā. Ciktāl tas attiecas uz tevi, tas nekad nav noticis. Vai skaidrs? Trinklberijas kundze pamāja.

-       Un no šī brīža tu neņemsi pie sirds Aderstones jaunkundzes rupjību. Patiesībā tu viņu uzskatīsi par nožēlojamu vecu pleksti. Kad es būšu prom, tu iziesi no šī transa un aizmirsīsi, ka vispār esi mani redzējusi. Mollija paliecās uz priekšu un noskūpstīja veco kundzi uz vaiga. Atceries, Trinklberijas kundze, ka Rokijs un Mollija, un ari visi pārējie bērni tevi ļoti mīl. Mollija pacēla Trinklberijas kundzi laikā. Un šo rīkojumu es nobloķēju ar vārdiem "Pasaku kūkas".

Tad, nolikusi abas atpakaļ īstajā laikā, Mollija atstāja istabu. Aiz muguras viņa dzirdēja Trinklberijas kundzi ķiķinām.

-     Ak tu mīļumiņ! viņa teica. Tu atveldzē manu sirdi. Skaties, es raudu! Nezinu, kāpēc, bet tā ir!

Mollija pa galvenajām kāpnēm nokāpa vestibilā. No virtuves viņa sadzirdēja Aderstones skaļo balsi. Mollija atvēra abpusēji veramās durvis un devās lejup pa virtu­ves kāpnēm. Jo tuvāk viņa gāja, jo stiprāks kļuva nela­bumu uzdzenošs zušu sautējuma smārds.

-    Es gribu zināt, kā bērns var vienkārši tāpat pazust! atskanēja Aderstones neskaidrā balss.

-     Varbūt viņa nav tik stulba, kā izliekas, atskanēja cita balss, kas runāja ar pilnu muti. Mollija to pazina kā Ednas, milzīgās, mūžam īgnās bāreņu nama pavāres Ednas, balsi. Es tomēr domāju, ka viņa to sīko ir pār­devusi. Diez, cik viņa par to dabūja? Gan jau kā nākamo viņa pārdos to šokolādes puiku.

-      Mums tas nāk tikai par labu, teica Aderstones jaunkundze, ar dakšiņu skrāpējot šķīvi, bakstot zuti un sadalot to uz pusēm. Mums jāpriecājas, ka tiekam no viņiem vaļā. Divi puņķaini, smirdīgi knēveļi, viena balta un slimīga kā purva tārps, otrs melns kā pats purvs!