Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija pašūpoja galvu. Pieredze bija viņai iemācījusi, ka viss, kas ar cilvēku dzīvē notiek, padara viņu par to, kas viņš ir.

Ja ar kādu notiek kaut kas briesmīgs, tas viņu pār­maina; ja ar kādu notiek kaut kas patīkams, ari tas viņu pārmaina. Kāds var pārdzīvot kaut ko šausmīgu bie­dējošās atmiņas par to vienmēr paliks prātā. Vienmēr kādā dvēseles stūrītī. Var būt kāds lielisks pārdzīvojums, un ari tas vienmēr paliks prātā, sniedzot ticību saviem spēkiem. Vienmēr.

Mollija domāja, cik briesmīga droši vien bijusi Zakijas dzīve, ja neviens nekad pret viņu nav izturējies ar mai­gumu, un viņai bija šī vīra žēl.

-     Nu labi, Mollija paziņoja. Tev par laimi, Zakija, manā dzīvē pietiekami daudz cilvēku pret mani ir iztu­rējušies labi, lai es saprastu, ka tagad man jābūt labai pret tevi. Man šķiet, ka tev jāiemācās nebūt tādam ciet­sirdīgam vecam īgņām, kāds tu esi tagad. Tātad mēs rīko­simies šādi… Mollija pieklusa un palūkojās mēnesī, meklējot iedvesmu. No šī brīža ikreiz, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība kādā darbībā ja vien tā nav laupīšana, zagšana, krāpšana, slepkavošana vai kaut kas cits slikts -, vienmēr, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība, tu būsi maigs kā dūnu spilvens un palīdzēsi šim cilvēkam. Un palīdzot tu iedomāsies, ka arī tev kāds kādreiz tā ir palīdzējis. Un tā tu sāksi veidot atmiņas par cilvēkiem, kas izturējušies pret tevi labi. Un, jo vairāk šādu atmiņu tev būs, jo vairāk no tavas cietās čaulas tiks noberzts. Katrs tavs labais darbs noberzīs tavu nejauko dabu. Kā tas būtu?

-    Vai varu sniegt tev indiešu galvas masāžu? Zakija piedāvājās, jau gatavs palīdzēt. Mollija pasmaidīja.

-      Ne tagad. Liels paldies! Bet vai tu zini, kādas ir Vakta paroles tās, ar kurām pārējie maharadžas novesti transā?

Zakija pakratīja galvu.

Nekas, noteica Mollija. Viņa satvēra savu sarkano kristālu un viegli izcēla Zakiju no laika, lai uzliktu viņam laika ceļošanas atslēgu. Zakija, es nostiprinu rīkoju­mus, ko tev devu, ar paroli, ko tu neatcerēsies. Parole ir "Jaunā lapa"!

Mollija bija pārguruši.

Viņa savāca kopā Petulu un savas jaunākās būtnes, gatava ar kristālu maisu ceļot atpakaļ nākotnē. Tad viņa koncentrējās uz kristāliem un ļāva pasaulei kustēties. Ainava ap viņiem sāka kūsāt darbībā.

Pēdējais, ko Mollija redzēja, bija Zakija, kas metās pie vecā priestera, kurš izplestām rokām un kājām gulēja zemē. Viņš skrēja tam palīdzēt.

trīsdesmit ceturta nodaļa

Laba meitene! Mollija teica Petulai, pieskaro­ties viņas melnajai, samtainajai galvai. Petulas ausis plīvoja laika vējā, un viņa padevīgi uzlūkoja Mol­liju. Petulas skatiens pakavējās pie pārējām Mollijām, jo viņa nojauta, kas tās ir, taču doma par četrām Mollij ām vienlaikus Petulai likās pārāk mulsinoša, tāpēc viņa labāk vēroja mēnešus steidzamies garām.

Gluži kā nosēdinot kosmosa kuģi, Mollija manevrēja līdz brīdim, kurš bija ļoti tuvu tam laikam, kad viņa bija atstājusi Rokiju un pārējos laivā.

Mollija lēnā kustībā karājās laikā. Viņa vēroja caur laika ētera aizkaru un nogaidīja, līdz debesīs parādījās pēcpusdienas saule. Šādi slīdot, viņas ap sevi redzēja izplūdušu pasauli. Pavisam nepiezemējoties laikā, Mol­lija izveda pārējās Mollijas pa cietokšņa vārtiem un tālāk pa Benarešas ielām un šķērsieliņām. Viņas gāja spo­kaini plūstošiem soļiem, sekojot Mollijas ceļam līdz upes malai.

Ap viņām cilvēki gāja savās vakara gaitās. Un Mol­lija atklāja: tā kā viņa nebija pilnīgi materializējusies to laikā, tad viņa un pārējās Mollijas varēja iziet šiem cilvēkiem cauri. Meitenes pat izgāja cauri viņu laivas kapteinim un pavāram, kuri devās uz vietējo spēļu namu uzspēlēt kārtis.

Laiva bija pietauvota pie pāļa krastā. Mollija redzēja Rokiju un Forestu sēžam ar muguru vienam pret otru, un Rokijs acīmredzot dusmojās uz Forestu par to, ka tas iestāstījis Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Laivas pakaļgalā varēja redzēt sešgadīgo Molliju rotaļājamies ar Amritu un kucēnu un sniedzam dzīvniekiem no upes izvilktus ziedus.

Rokija kājas šūpojās pār laivas bortu. Kaut arī viņa sejas vaibsti lēnajā kustībā atpakaļ laikā šķita kustamies, Mollija saprata, ka viņš nemaz nav dusmīgs. Viņš bija noskumis. Caur laika miglu Mollija vēroja, ka Rokija seja ir mitra no asarām.

Mollija uzkāpa uz klāja, vedot sev līdzi pārējās Mol­lijas. Rokijs viņas neredzēja, jo viņas vēl aizvien karājās laikā.

Viņas aizgāja Rokijam aiz muguras. Un tad Mollija pavisam lēni lika viņām parādīties.

Pēkšņi Mollijas ausis piepildīja zvanu skaņas, govju māvieni, cilvēku balsis un lūgšanās, mūzika un ūdens šļaksti, cilvēkiem peldoties upē.

-     Rokij, mēs esam atpakaļ, viņa klusi teica. Rokijs sarāvās un aši apcirtās apkārt. Viņš skatījās uz Molliju kopā ar visām pārējām Mollijām, uz Petulu, un viņa acis kļuva tik lielas kā pingponga bumbiņas. Mollija pasmai­dīja. Vai tu domāji, ka esmu iestrēgusi laikā pirms triljons gadiem, kur nav nekā cita, ko ēst, izņemot gliemežus?

Rokijs svētsvinīgi saknieba lūpas un pamāja. Viņš izskatījās tā, it kā atkal gatavotos izplūst asarās.