Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Es nezinu, šaubījās Rokijs, atvērdams cimdu noda­lījumu. Domāju, ka viņa mazliet par ilgu pavadījusi tajā laika sākuma gaismā. Man tiešām šķiet, ka atgrie­zusies viņa izskatījās jaunāka. Tāpēc varbūt zvīņas vairs neveidosies tik strauji, ja viņa atkal ceļos laikā. Gribat konfekti? Katrs paņēma pa vienai un sāka košļāt.

-    Veči, bet vai jums ari ir izveidojušās zvīņas? apvai­cājās Forests.

-      Jā. Man nedaudz ceļu iekšpusē, atteica Rokijs. Jaunākajām Mollijām lobās elkoņi.

-     Manas potītes ir ļoti sausas, piebilda Odžass.

-     Man šķiet, ka visvairāk dabū galvenais laika ceļo­tājs, minēja Rokijs. Odžass un Forests pamāja. Visi vēl pakošļāja konfektes.

-     Un tev, Forest? jautāja Odžass.

-    Kas man? Forests noņēma brilles un sāka tās spod­rināt.

-     Vai tev kaut kur ir kļuvis sauss?

-     Nu, ziniet… Forests pieklusa.

-     Vai tev ir kļuvusi zvīņaina āda? Odžass neatlai­dās.

Forests ieturēja pauzi. Tad viņš ātri nobēra: Nūjā, patiesībā mans… hm… mans dibens nedaudz lobās.

Ne Odžass, ne Rokijs īsti nezināja, ko sacīt. Odžass košļāja. Forests košļāja. Rokijs košļāja.

-     Man ļoti žēl to dzirdēt, Forest.

-     Paldies, Rokij!

trīsdesmit septītā nodaļa

 Izdevums "Zīdainis" izpildīts! Mollija pazi\/ ņoja, ieradusies atpakaļ pie kravas mašīnas un atvērusi kabīnes durvis. Tas ir tik dīvaini. Zini, Rokij, tu tak biji viens burvīgs, mazs bērniņš.

Rokijs pasmaidīja un palīdzēja izkāpt hipnotizētajai trīsgadīgajai.

Saņēmusi savu jaunāko būtni pie rokas, Mollija devās pie Laimes nama.

Pastāstīšu, kad atgriezīšos, viņa uzsauca, pamājot draugiem. Tad viņa izzuda.

Mollija atkal lidoja atpakaļ laikā, vadot zaļo kristālu savā plaukstā un liekot tam ielikt viņus tajā vietā, kur mazākās Mollijas dzīve gaidīja turpinājumu. Mollija sajuta savu četrgadīgo būtni bāreņu namā. Viņa nojauta, ka iet cauri bezgalīgi daudziem momentiem, kas veido viņas dzīvi. Katrs moments bija kā viens attēls no daudzajiem, daudzajiem attēliem, kas veido animācijas filmu, tikai šī nebija filma, bet gan viņas pašas dzīve, kas tinās atpa­kaļ. Viņas dzīvi veidoja neiedomājami bezgalīgi daudzi atsevišķi Mollijas momenti, kas visi bija savienoti laika nepārtrauktībā.

Un tad Mollija juta, ka tuvojas laiks, kurā viņas nebija. Laiks, kurā iederējās šī trīsgadīgā Mollija viņai blakus. Mollija samazināja ātrumu un apstājās.

Bija auksts, pelēks rīts, un migla plīvoja pār zālienu. Mollija paņēma mazo bērnu un klusi atvēra Hārdvikas bāreņu nama ieejas durvis. Viņa devās augšup pa kāp­nēm un uz priekšu pa gaiteni. Visu istabiņu iemītnieki bija cieši iemiguši. Mollija dzirdēja krākšanu. Gaisu pil­dīja guļošu bērnu smarža. Pie mazo bērnu istabas durvīm viņa dzirdēja kādu sīku balstiņu dziedam.

-     Dzeguzīte, dzeguzīte, negrūd mani no ligzdas!

Mollija atvēra durvis. Trīsgadīgais Rokijs pieslējās

sēdus savā gultiņā.

-     Kas tul il? Kas tu esi? viņš jautāja.

-    Es tikai atvedu tavu mazo draudzenīti! Mollija atbil­dēja. Viņa ielūkojās hipnotizētās Mollijas acīs un vien­laikus domāja par sarkano kristālu, liekot viņām pacelties laikā, lai varētu ielikt dažus rīkojumus, kam bija jāpaliek uz mūžu.

-    Tu, mazā Mollij, aizmirsīsi visu briesmīgo, kas ar tevi notika, kad ļaunais milzis tevi paņēma. Tu aizmirsīsi arī viņu pašu. Vai saprati? Mazā meitene pamāja. Mollija turpināja: Un šis rīkojums ir tevī ieslēgts ar vārdiem "Lēkājošā medūza". Mollija ar knipi lika mazajai Mol­lijai atgūties no transa un abām nonākt atpakaļ pasaulē. Tiklīdz trīsgadīgā ieraudzīja Rokiju, viņa iekliedzās un sāka smieties.

-     Rokij! Ko tu dali?

Mollija nolika mazo meiteni gultiņā blakus zēnam. Abi bērni neveikli apkampās tā, ka apgāzās, un tur vecākā Mollija viņus arī atstāja. Viņa nolēma neko nedarīt ar pārējām Mollijas atmiņām par Indiju, jo tās drīz saplūdīs ar viņas sapņiem, un Trinklberijas kundze tikai noteiks: "Jā, mīļumiņ," vienmēr, kad mazā stāstīs par jāšanu ziloņa mugurā.

Kad Mollija atkal šāvās atpakaļ uz nākotni, viņa prā­toja, vai Lusija Ļogana priecātos, ja viņai parādītu trīsga­dīgo Molliju kā viņas meitu. Mazā Mollija bija tik piemī­līga, ka Lusija viņu noteikti mīlētu. Ar šīm domām prātā Mollija atgriezās pie kravas automašīnas.

-    Uzdevums "Trīsgadīgā" izpildīts, viņa smaidot pa­ziņoja. Tagad sešgadīgā Mollija un mazā Petula.

Rokijs palīdzēja jaunākajai Mollijai izkāpt no kravas mašīnas kabīnes, un Mollija paņēma rokās kucēnu. Viņas ceļoja atpakaļ laikā. Bija rudens diena, un kokos karājās brūnas un oranžas lapas. Mollija aizveda hipnotizēto meiteni aiz Hārdvikas nama stūra. Varēja redzēt, kā iekšā pretīgā Aderstones jaunkundze pārvietojas no telpas uz telpu.