Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija pēdējo reizi uzlūkoja savu desmitgadīgo būtni un prātoja, vai Lusijai viņa būtu patikusi. Varbūt ne, Mol­lija izdomāja. Varbūt Lusijai bija grūtības saprasties ar lielākiem bērniem. Mollija nopūtās un centās domāt par kaut ko citu, taču tas bija smagi, jo viņa zināja, ka šodien atkal tiksies ar Lusiju un parastā vilšanās izteiksme būs skaidri rakstīta mātes sejā.

trīsdesmit astotā nodaļa

redzu, ka tu tur kaut ko esi izmainījusi, teica Rokijs, kad Mollija parādījās. Man ir dažas jaunas atmiņas piemēram, kā Aderstones jaunkundze piedzērusies ved mūs uz kino un mētājas ar popkornu.

-     Es nespēju tam pretoties, attrauca Mollija, iele­cot atpakaļ kabīnē. Viņa spēcīgi apkampa Rokiju. Urā, Rokij, nespēju tam noticēt, bet tas ir izdarīts! UZDEVUMS PAVEIKTS!

-     Hei ho! atbalsoja Odžass.

-     Vēsi, piekrita Forests.

-   Vēsi, Forest? pārprasīja Mollija, pievēršoties viņam. Un tas ir viss?

-     Labi jau, labi… tas ir psihodēliski lielisks un kos­miski iespaidīgs atvieglojums.

-     Vaaaauuuuuu! Petula piekrita. Un Amrita iebāza snuķi kabīnē ar domu, ka tur varētu atrasties pāris kon­fekšu, ko paķert, kamēr visi pārējie svin.

Kravas mašīna pa pusei nobrauca, pa pusei noslīdēja pa apledojušo ceļu līdz Braiersvilas šosejai. Nu labi, apskatīsimies, ko dara vecie pīrādziņi! Mollija īsti nezi­nāja, kāpēc viņa tā sauc savu māti un tēvu. Varbūt tāpēc, ka sirds dziļumos sajūsma par to, ka viņa ieraudzīs tos atkal, līdzinājās izredzēm apēst divus sakaltušus pīrādzi­ņus. Rokijs Molliju saprata.

-     Neraizējies! viņš teica, papliķējot meitenes roku. Saproti, tev jau nemaz nav jācenšas ne no šā, ne no tā būt ideālai meitai. Patiesībā tev ir visas tiesības uzturēt ar viņiem vienīgi draudzīgas attiecības, ja tu tā vēlies.

-    Neesmu pārliecināta, ka vēlos draudzēties ar Lusiju Ļoganu, Mollija teica, kad Forests nospieda bremzes, lai nenotriektu pāvu. Viņa nebija īpaši laimīga, uzzi­not, ka esmu viņas meita. Es sagādāju viņai vilšanos. Bet zini, Rokij, es neko nevaru padarīt, ka neesmu tik pašsaprotami tīkama kā tu.

-    Mollij, tev nevajadzētu to ņemt pie sirds. Droši vien pastāv kāds pamatots iemesls, kāpēc viņa tā izturējās.

-    Jā, es viņai nepatiku.

Forests izstūrēja kravas mašīnu uz galvenā ceļa, kas veda caur Braiersvilas pilsētu.

-    Ir dīvaina sajūta, ka mazo Molliju nav kopā ar mums. Man viņu pietrūkst. Cerams, ka viņām iet labi, Mollija teica.

-    Vecīt, tas nu ir pats trakākais, ko tu jebkad esi patei­kusi, Forests sāka zviegt kā hiēna. Protams, viņām iet labi. Viņas ir tevī, Mollij!

-     Laikam jau ir gan.

Odžasa deguns joprojām bija kā pielīmēts pie loga.

-    Tad tāda ir nākotne! viņš noelsās, kad viņi pabrauca garām fermai ar lielām gofrēta alumīnija labības nolik­tavām pagalmā.

-    Tā jau ir tikai ferma, nevērīgi izmeta Rokijs. Pa­gaidi, līdz varēsi uzspēlēt datorspēli. Tur tu pa īstam saiesi sviestā!

-    Saiešu sviestā… Odžass pie sevis izmēģināja jauno izteicienu.

Petula pieslējās un centās palūkoties ārā. Viņa saoda Braiersvilas parka lamas. Petula sāka dīdīties sajūsmā. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs paskraidīt pa turie­nes zālieniem. Petula apsvēra, vai viņas īpašie akmeņi vēl ir droši aprakti tur, kur viņa tos atstāja.

Petula noskurinājās un uz mirkli iedomājās par patī­kamo karstumu Indijā. "Tas nu gan bija ceļojums," viņa nodomāja. "Pāva gaļas pīrāgs bija brīnumgards, un pils skaistumkopējas bija ļoti laipnas." Petulas nagi vēl arvien bija rozā no nagu lakas. Tomēr viņa nevarēja vien nocies­ties, kad varēs patrenkāt kādu trusi.

-     Un kā ar taviem vecākiem? Kādi viņi ir? jautāja Odžass.

-     Viņi nav gluži mani vecāki, Mollija atbildēja.

-     Nav?

-     Nē. Es gribu teikt, ka viņu vecāki bija mani vecve­cāki, bet es viņus esmu tikko satikusi. Viņi nepazīst mani, un es nepazīstu viņus.

-     Vai tev viņi patīk?

Mollija padomāja. Nu, viņi ir mazliet dīvaini. Tu jau redzēsi. Man šķiet, ka abi ir mazliet apjukuši. Bet viņi nav nekādi briesmoņi vai tamlīdzīgi.

Mašīna kratījās pa apledojušiem lauku ceļiem un bei­dzot nonāca pie Braiersvilas parka melnajiem vārtiem. Drīz viņi jau brauca augšā pa garo, līkumaino pieved­ceļu gar ganībām ar lamām, dzīvnieku formas krūmiem laukos.

-     Ak, esmu pārliecināts, ka viņiem patiks Amrita, Odžass teica. Viņš norādīja uz ziloņa formas krūmu.

-     Zini, Mollija paskaidroja, visus šos krūmus te patiesībā iestādījis mans tēvocis. Viņu sauc Kornēlijs.

Starp citu, pašlaik viņš domā, ka ir jērs. Re, tur jau viņš ir! Forests samazināja ātrumu.

Kornēlijs Ļogans slēpotāja tērpā stāvēja pļavā kopā ar bariņu aitu.

-    Es domāju, teica Rokijs, ka Kornēliju hipnotizēja Vakts, lai viņš darītu to, ko darīja.