Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija centās mainīt tematu. Tu pirmā. Tu man izstāsti, kas vēl tev tika atņemts, viņa mudināja, cenz­damās iegūt laiku.

Lusija pakratīja galvu un palūkojās uz Primo, meklējot padomu.

-     Izstāsti viņai! Primo teica.

Iestājās ilgs klusums, līdz Lusija saņēma drosmi izstās­tīt Mollijai, kāpēc viņa iepriekš bijusi tik ļoti skumja. Mol­lija sāka saprast, ka tas ir kaut kas patiesi liels. Un tagad viņa tiešām vēlējās zināt, kas gan tas varētu būt.

-     Tu zini, Mollij, Lusija iesāka, asarām pārplūdinot viņas zilās acis, ka Kornēlijs ir mans dvīņubrālis.

-    Jā, piekrita Mollija, sarauktu pieri mēģinot uzmi­nēt, ko Lusija cenšas pateikt.Jā, nu tātad, kā tu zini, es biju dvīne un dvīņi ģimenēs mēdz iedzimt un… un… un tā… Lusija aizklāja seju ar rokām.

-     Un tu ari biji tāda, lūk, ko viņa cenšas pateikt, teica Primo. Tu arī.

-     Es ari biju kas?

-     Dvīne.

-     Ko? Man ir dvīnis? Mollija truli jautāja. Dvīne? Bet kur viņa ir?

-     Viņš.

-     Viņš? Viņš? Kur viņš ir?

-     Mēs to nezinām, Mollij, Primo teica. Lusija viņam blakus slaucīja acis mutautiņā.

-     Piedod! viņa teica. Biju domājusi, ka esmu jau beigusi par to raudāt, bet ir grūti… grūti to pieņemt, lai mani atkal nepārņemtu… Lusija apslāpēja šņukstus.

-      …aa-a-saras!

Mollija blenza mātē. Brālis? bija viss, ko viņa spēja izteikt.

Pēkšņi Mollijas galvu piepildīja aina, kā viņai blakus stāv par viņu nedaudz garāks zēns. Viņa pavērās Rokijā.

-     Vai tu viņu esi redzējusi? Mollija jautāja Lusijai.

-Jā, līdz… līdz kāds atnāca un viņu paņēma.

-    Kornēlijs tiešām nezina, kas notika ar bērnu, Primo teica. Tas bija šausmīgs trieciens mums abiem, jo mēs nezinājām, kur viņš pazudis, vai viņš ir dzīvs vai miris. Mēs vienkārši nezinām, kas ar viņu noticis. Primo izska­tījās nopietnāks, nekā Mollija viņu jelkad bija redzējusi.

-     Ak, mīļumiņ, šis tiešām nebija īstais laiks un vieta, lai tev to stāstītu, viņš teica, ar kāju švīkādams pakāpienu.

-     Nē, tā nav! Mollija protestēja. Pēkšņi izzuda visas viņas bažas par to, ka viņa varētu nebūt pietiekami laba. Molliju piepildīja jauna paļāvība uz saviem spēkiem. Mol­lijai šī sliktā ziņa īstenībā bija laba, jo tagad viņa saprata: Lusija nebūt nav vīlusies, ka Mollija ir viņas meita. Viņas skumjām bija pilnīgi cits iemesls. Tāds iemesls, kuru Mol­lija nekādi nespēja ietekmēt. Taču tagad Mollija varēja palīdzēt. Kārtējo reizi viņa spēja saglabāt mieru, kamēr viņas nenosvērtie vecāki svaidījās emociju bangās. Mollija centās viņus mierināt. Nevajag uztraukties! Es tagad šo to zinu, un tas nozīmē, ka varēšu noskaidrot, kas ar viņu noticis. Es tiešām to varu! Tikai ne šodien, Mol­lija steigšus piebilda, jo esmu tiešām, tiešām nogurusi un gribētu pavadīt kādu dienu pati savā nodabā šeit un tagad, pirms atkal metos jaunā piedzīvojumā.

-     Ko tu ar to domā? jautāja Primo.

-      Viņa ir ceļotāja laikā, vecīt, paskaidroja Forests.

-     Šī te Mollija spēj mētāties šurpu turpu pa laiku. Viņa atradīs jūsu dēlu.

-     Jā, es to izdarīšu, apsolīja Mollija. Viņa piegāja klāt Lusijai un cieši saspieda viņas roku. Tāpēc neesi vairs skumja, Lusij. Ir cerība. Mollija prātoja, kur gan varētu atrasties viņas brālis. Vai viņš bija citā zemē, citā laikā? Varbūt viņš bija kaimiņu pilsētā, tuvākajā bāreņu namā? Es viņu izsekošu. Un darīšu visu, kas manos spēkos, lai dabūtu viņu atpakaļ.

-     Vai tu tiešām to spēj, Mollij? Lusija ieknieba sev vaigā. Manu Dieviņ, vai es sapņoju?

Šajā brīdī no kravas mašīnas aizmugures parādījās Odžass, ietinies trijās segās.

-Jūs nesapņojat, memsahib, viņš trīcot teica. Mol­lija ir lieliska ceļotāja laikā.

-     Šis ir Odžass, Mollija iepazīstināja. Lusija mulsi pasmaidīja un paspieda zēnam roku. Pēc tam Odžass paspieda roku Primo.

-    Man liels prieks jūs satikt, Odžass teica. Un man ir liels gods atrasties jūsu gadsimtā!

Primo un Lusija blenza uz Odžasu. Primo pajautāja:

-     No kāda… ē… laika tad tu esi?

-    Ak, no 1870. gada. Es esmu no Deli, Indijas, 1870. ga­da. Deli nekad nav tik auksti! Amrita ari ir no turienes. Viņai jāuzšuj mētelis, ja viņai jādzīvo šeit!

-     Amrita?

Rokijs jau vēra vaļā mašīnas aizmuguri. Viņš nolaida platformu. Amrita nebija jāskubina. Viņa ļoti gribēja izpētīt savu jauno apkārtni un sāka atmuguriski virzīt savu milzīgo, pelēko ķermeni uz metāla trapu. Izkāpusi no mašīnas, viņa tuvojās Primo un Lusijai, ošņājot gaisu ar garo snuķi.

-      Mans Dievs! izsaucās Lusija. Man vienmēr ir patikuši ziloņi. Ak, tas ir burvīgi viņa varēs dzīvot pavil­jonā blakus baseinam!

-    Viņai tas patiks, piekrita Odžass, pliķējot Amritas snuķi. Viņai ļoti patīk peldēties.

-    Vai tu gribētu uz viņas pavizināties? jautāja Mollija.

-      Pavizināties? Ar prieku! Lusija bija sajūsmā. Un beidzot Mollija izdzirdēja kaut ko tādu, ko dzirdēt bija vēlējusies jau sen. Viņa izdzirdēja Lusijas smieklus.