Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Nabaga Kornēlijs, Mollija bija vienisprātis. Vakts piekļuva viņam jau ļoti, ļoti sen. Atceros, ka Kornēlijs teica, ka bijis greizsirdīgs uz savu dvīņumāsu Lusiju visu mūžu. Vakts droši vien hipnotizēja viņu vēl kā mazu zēnu. Nabaga, nabaga Kornēlijs. Es domāju būt hip­notizētam visu mūžu, sākot no triju gadu vecuma, tas ir šausmīgi. Ja es noņemtu Vakta hipnozi, Kornēlijs no šoka varētu sajukt prātā. Viņš tur izskatās tik apmieri­nāts, plūcot zāli.

-     Jā, bet viņš atrodas cietumā. Viņš atrodas hipno­zes cietumā, Rokijs iebilda. Viņam ir tiesības iepazīt savu īsto dzīvi. Mašīnas motors ierūcās, sākot strādāt tukšgaitā.

-     Kādu dienu tu atklāsi Vakta paroli, Forests pare­ģoja, pārslēdzot ātrumu un turpinot braukt. Tad tu varēsi atgriezties un atbrīvot Kornēliju un tos mahara­džas.

-    Es to darīšu jā, varbūt nākamnedēļ, Mollija atbil­dēja. Taču ar paroli būs grūtības. "Vāps", "Atslēga" un "Pāvs" nedarbojas. Jābūt vēl citiem vārdiem. Tā ir kā tāda traka vārdu spēle. Es zinu vienīgi to, ka parole beidzas vai sākas ar "Vāps", "Atslēga" vai "Pāvs". Būs praktiski neiespējami atminēt pārējo.

Forests iegrieza mašīnu Braiersvilas parka grantētajā priekšpagalmā. Kamēr viņš to darīja, Odžass ieslīdēja mašīnas aizmugures nodalījumā, lai sagatavotu Amritu izkāpšanai.

Augstās mahagonija durvis plaši atvērās. Primo Sells pielika plaukstu pie pieres un piemiegtām acīm skatījās aukstajā saules gaismā, brīnīdamies, kāpēc gan tik liela kravas automašīna apstājusies Braiersvilas parka nam­durvju priekšā.

-      Mollij, Rokij, Forest, viņš uztraukts sauca, vai tie esat jūs?

Petula izlēca no kabīnes. Viņa bija neizsakāmā sajūsmā par atgriešanos. Kad viņa lumpačoja augšup pa pakāpie­niem, Mollija, Rokijs un Forests izkāpa no mašīnas.

-     Hei, mēs esam atpakaļ! Mollija uzsauca tik vēsā mierā, it kā tikko būtu atgriezusies no veikala ar pinti [7] piena.

-     Lusij! Primo iesaucās. Viņi ir atgriezušies. Viņi visi ir atgriezušies! Primo metās lejup pa kāpnēm un satvēra Molliju un Rokiju. Mīļais Dievs, mēs jau do­mājām, ka nekad jūs vairs neredzēsim! viņš sauca, apkampjot katru ar savu roku. Mēs domājām, ka jūs esat… esat…

-      Miruši? Nekādi, vecīt! Nāve mūs gan lenca, taču nekāds randiņš nesanāca, Forests centās būt asprā­tīgs.

-    Ak, paldies Dievam! Primo Sells iespieda seju starp Mollijas un Rokij a pleciem. Rokijs piemiedza Mollij ai ar aci, it kā teikdams: "Man šķiet, ka mēs viņam patīkam."

Un tad no mājas izskrēja Lusija Ļogana. Viņa sastinga kāpņu augšā un tad metās lejā. Viņa neapskāva Molliju un Rokiju, tikai vienā laidā smaidīja, un viņas piere bija pilna horizontālu pārsteiguma rievu. Mollija vairījās ska­tīties viņai acīs.

Primo iesmējās. Kur tad jūs īsti bijāt?

-    Tas ir garš stāsts, Mollija iesāka. Viegli apmulsusi, viņa ar acīm norādīja uz Lusiju. Primo to ievēroja.

-      Lusijai tagad ir daudz labāk, viņš teica. Mēs daudz runājām un nonācām pie tā, kāpēc viņa ir tik skumja.

Mollijas sirds salēcās. Vai viņi bija pārrunājuši visus tos iemeslus, kuru dēļ Lusija bija tā vīlusies Mollijā?

-      Ak, Mollij! noelsās Lusija, satriekta par to, ka redzēja satraukumu meitas sejā. Tu droši vien murgoji par to, ka nāksies mani ieraudzīt! Viņa salika rokas kopā un lūdzās. Neuztraucies! Apsolu vairs nebūt tā gļēvā persona, kāda biju. Tad viņa eksplodēja. Man tik ļoti žēl, Mollij. Es biju kā skumjš, izmērcēts cepums! Kad mēs viena otru atradām, man tiešām vajadzēja būt laimīgai, bet es nespēju vien beigt pārcilāt prātā, ko esmu zaudējusi. Es vienkārši nespēju pieņemt savu pagātni. Visu laiku vēlējos, kaut tā būtu bijusi citāda. Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un… un… nebūtu man atņemti.

Mollija klausījās ar vienu ausi. Viņā kūsāja dusmu un baiļu sajaukums par to, ko Lusija teiks tālāk.

-     Lusij, teica Primo, neveikli sašķiebis muti, man šķiet, ka mums vajadzētu nogaidīt, pirms pasakām to Mollijai. Viņa būs tikpat satriekta, kāds biju es. Šeit uz ceļa nešķiet…

-    Jā, piedod, man tas tikai tā paspruka! Vēlāk.

-      Kas vēlāk? Mollija noprasīja, nepievēršot uzma­nību Petulai, kas lēca augšup pie viņas. Viņa prātā atkār­toja Lusijas tikko teikto. Tu visu laiku vēlējies, kaut tev nebūtu atņemta es un kas vēl?

-     Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un… un…

-     Kornēlijs? Mollija minēja. Mēs zinām, ka Vakts viņu paņēma. Tas nav nekas jauns. To mēs zinām.

-     Vakts? Kas tas tāds?

-     Vai tad jūs nepazīstat Vāktu?

Lusija pakratīja galvu.

-     Viņš ir tas, kurš lika paņemt Petulu, Mollija pa­skaidroja.

-    Kāds vīrs, kuru sauc Vakts, paņēma Kornēliju? Ko tu ar to gribi teikt? Kā?

Mollija bija nonākusi neveiklā situācijā. Viņa bija nolē­musi nestāstīt Lusijai, ka Vakts hipnotizējis Kornēliju jau agrā bērnībā. Viņa palūkojās uz Forestu un Rokiju. Abi jutās neērti un aplūkoja savas kājas. Viņi visi bija domā­juši, ka labāk pagaidām Lusijai neko nestāstīt, jo jaunā ziņa viņu pārlieku satrauktu. Taču tagad jau puse no tā bija pasprukusi. Tieši to pašu tikko bija izdarījusi Lusija ļāvusi kaut kam pasprukt.