Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija pa armētā stikla logu virtuves durvīs ielūkojās telpā un slepus vēroja abas ļaunprātīgās vecmeitas, kas sēdēja katra savā virtuves galda galā. Aderstones kundzei blakus bija šerija pudele. Viņas plānajās lūpās rotājās ļauns smīns, iemalkojot no glāzes. Edna smēķēja cigareti un bēra pelnus sārtā uzputenī, kas todien bija paredzēts vakariņās bāreņu nama bērniem.

Mollija iegāja telpā. Abas sievietes izbrīnā pacēla acis.

Piedodiet, teica Mollija, bet esmu apmaldīju­sies! Vai šis ir tas nams, kur dzīvo vecā ragana un viņas briesmīgā palīdze ar troļļa ģīmi?

Aderstones jaunkundze gandrīz aizrijās ar šeriju, bet Edna noprasīja: Ko, pie velna, tas nozīmē?

Mollija nekavējoties sūtīja pret abām spēcīgus hip­nozes starus.

Tur nu abas sēdēja dūmu un zušu smakas vidū klu­sas un mierīgas kā pildīti tītari. Viņas bija atkarīgas no Mollijas žēlastības.

Protams, Molliju urdīja vēlēšanās sodīt šīs briesmīgās sievietes izmainīt viņas tā, lai ļaunās sievietes nekad vairs neizturētos slikti ne pret viņu, ne Roldju, ne kādu citu bāreņu namā. Viņa vēlējās tās pārveidot labākas. Viņa vēlējās tās pārkausēt. Taču Molliju atturēja prāta vēsā un loģiskā daļa, jo viņa apzinājās, ka tad, ja mainīs šīs sievietes, mainīsies arī viņas pašas pagātne. Ja viņa hipnotizētu Aderstoni un Ednu tā, ka viņas pēkšņi pār­vērstos eņģeļos, pavisam noteikti mainītos Mollijas dzīve un tāpat arī viņas raksturs.

Līdz šim Mollijas personība bija viņu novedusi tur, kur viņa atradās pašlaik, un tur neklājās slikti. Tāpēc viņai tiešām nevajadzētu neko pārveidot. Ja viņa kaut ko mainītu, tad varbūt nekad neatrastu hipnozes grāmatu. Varbūt viņa nebūtu aizbēgusi. Viņai zustu atmiņas par to, kā viena pati dzīvojusi Ņujorkā un tad ar Rokiju Losandželosā. Viņas piedzīvojumi būtu izdzēsti. Un kā ar Petulu? Ja Aderstones jaunkundze būtu citāda, varbūt viņa turētu kaķus. Varētu būt, ka viņa nekad neiegādātos kucēnu. Mollija nespēja iedomāties, ka varētu mīlēt kādu citu dzīvnieku tik ļoti kā Petulu. Izmainot pagātni, varētu izzust visa viņas un Petulas savstarpējā mīlestība. Varbūt nepastāvētu arī viņas un Trinklberijas kundzes mīlestība vienai pret otru. Un kā būtu ar Rokiju? Ja Aderstone būtu patīkams cilvēks, varbūt kāda jauka viņas drau­dzene adoptētu Rokiju kā mazu bērnu. Varbūt Mollijas radīto jauno dzīvi pildītu tikai daļiņa tās mīlestības, kāda pastāvēja tagad. Mollija nevarēja galvot, ka viņas dzīvē tad būtu vairāk mīlestības.

Mollija domāja par Rokiju un Forestu, kas sēdēja kravas mašīnā. Tie abi viņai patika vairāk, nekā bija iespējams izteikt vārdos. Molliju tiešām sajūsmināja viņas nākotne. Un tas taču bija pats galvenais, vai ne? Nākotne. Mollijai tā likās lieliska.

Uzlūkojot briesmīgās sievietes, Mollija saprata, ka nedrīkst iejaukties savā pagātnē. Kaut arī viņa bija izvil­kusi ļoti īsu salmiņu, viņa bija tikusi ar to galā. Mollija lepojās ar sevi. Patiesībā viņa savu dzīvi uzskatīja par dārgumu.

Līdz ar to viss, ko Mollija pateica abām večām, bija: Kad es pametīšu šo telpu, jūs aizmirsīsiet, ka biju šeit. Tāpat jūs aizmirsīsiet, ka mazā Mollija augšstāvā bija pazudusi. Ja kāds to pieminēs, jūs teiksiet, ka tas nekad nav noticis. Un, kad Mollija Mūna nākotnē pazudīs trīs, sešu un desmit gadu vecumā, jūs aizmirsīsiet arī to un noliegsiet, ka tā vispār ir noticis. Kad es aiziešu, jūs izie­siet no transa un… un… Mollija nespēja noturēties, vismaz Ieaut ko neizmainījusi. Un jūs uzkāpsiet augšā un atvainosieties Trinklberijas kundzei par visām tām reizēm, kad esat bijušas rupjas pret viņu, un pateiksiet viņai: ja arī jūs droši vien atkal būsiet pret viņu rup­jas, Trinklberijas kundzei vienmēr jāpatur prātā viņa ir daudz labāks, jaukāks, patīkamāks cilvēks par jums abām kopā un jūs esat izkaltušas, sapuvušas, ļaunprātī­gas cūkas. Tāpat… vilinājums bija pārāk liels no šī brīža ikreiz, kad vien bāreņu namu apmeklēs viesi, jums abām gribēsies nepārtraukti pirst un atraugāties. Tad, pieskaroties Aderstones jaunkundzes un Ednas plecam, Mollija pacēla abas karājamies laikā. Un es bloķēju šos rīkojumus ar vārdiem "Zušu sautējums".

Mollija atveda abas atpakaļ viņu īstajā laikā un izgāja no telpas. Nonākusi pie fasādes durvīm, viņa iebāza roku kabatā, sataustīja sarkano kristālu un traucās uz priekšu.

Divdesmit pirmajā gadsimtā Rokijs, Forests, Odžass un hipnotizētās jaunākās Mollijas sēdēja, saspiedušies kra­vas automašīnas priekšējā sēdeklī. Petulas gulēja Rokijam klēpī.

-    Un kā ar tiem hipnotizētajiem maharadžām? Ko viņa ar tiem iesāks? jautāja Forests, uz aizsvīdušā priek­šējā loga zīmējot vīru ar sakrustotām kājām un turbānu galvā.

-     Gan jau viņa tiks ar to galā vēlāk, attrauca Rokijs. Lai to izdarītu, viņai būs jādodas atpakaļ uz Indiju un atpakaļ laikā. Īstenībā nav nekādas starpības, vai viņa to darīs nākamnedēļ vai nākamgad, jo tas viss tāpat ir pagātnē. Viņai jānoskaidro parole.

-     Viņa kļūs mazliet zvīņaina, teica Odžass, rotaļā­damies ar kabatā noslēpto dārgo potītes sprādzi.