Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija nezaudēja laiku. Nolaidusies no sienas tumšā ēnā, viņa līda uz priekšu, līdz atradās Vaktam aiz mugu­ras. Tagad viņš ievāca savus lielākos, pašus vērtīgākos dārgakmeņus. Likās, ka tie atrodas akmens plaisā. Viņš ņēma katru no tiem un ar komisku rokas vēzienu meta maisā. Ap viņu priesteri savāca pārējos kristālus un nesa tos viņam. Mollija lēni virzījās tuvāk. Viņas rīkle bija sausa kā papagailim.

Beidzot maiss atkal bija pilns. Divi kalpi aiznesa to uz akmens plauktu aiz Vakta muguras, blakus Mollijas paslēptuvei.

Mollija vēroja un nogaidīja. Viņas sirds dauzījās kā milzīga, krūtīs ieslodzīta taureņa spārni. Ausīs dunēja adrenalīns, kas traucās caur viņas asinīm. Mollija bija tik saspringta, ka tik tikko spēja pakustēties. Taču viņai bija jānokļūst līdz plauktam.

Desmitgadīgā Mollija izbijusies un vientuļa bija sarā­vusies kamolā uz sola iekšpagalma attālajā stūri. Trīsga­dīgā sēdēja viņai klēpī, paslēpusi seju pie viņas krūtīm. Kāpēc tas bēlns laud? viņa jautāja. Mollij, man nepatīk tie veči. Viņi il bliesmīgi. Desmitgadīgās galvā skanēja pantiņš, ko viņa bija skandējusi sešu gadu ve­cumā.

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas…

Viņa domāja, vai vienpadsmit gadus vecā Mollija vēl kādreiz parādīsies. Viņas priekšā raudāja bērns un Vakts stāvēja, izstiepis rokas.

Un tad kāda atsevišķa uguņošanas šāviņa spilgtajā uzliesmojumā viņa ieraudzīja meiteni, kas gulēja zemē aiz Vakta muguras.

Vakts nolaida rokas un taisījās pagriezties.

Desmitgadīgās Mollijas ausīs skanēja pantiņa pēdējie vārdi.

"Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums." Pēkšņi Mollija saprata, ka ir pienācis īstais brīdis. Viņa pielēca kājās, nogrūžot mazo Molliju no saviem ceļiem.

-     Vaaaaaaaaaakt! viņa iekliedzās.

Vakts beidza griezties un blenza viņā. Tagad desmit­gadīgā izkliedza pirmos vārdus, kas viņai iešāvās prātā, nebija svarīgi, kādi tie bija.

-    SARKANAS DRĒBES! VECIE LILLĀ VEČI! STULBIE VEČI!

TU STULBENI! viņa auroja no visa spēka.

*

Vienpadsmit gadus vecā Mollija uz vēdera līda pie plaukta. Ar acs kaktiņu viņa redzēja kņadu. Mollija zi­nāja, kas notiek, viņa atcerējās, kā bija sacēlusi visu šo troksni. Šis bija īstais brīdis, lai pagrābtu maisu.

Klusu kā čūska Mollijas roka ieslīdēja gaismas lokā, un viņas pirksti kā efejas stīgas apvija maisa auklu. Ļoti lēni, lai nepiesaistītu neviena uzmanību, viņa pacēla to savā virzienā. Maiss bija smags. Mollijas mugurā iedūra kā ar adatu, un visa pasaule sagrīļojās. Velkot maisu aiz sevis, viņa lavījās prom. Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un tad iestājās klusums, kad viņai tika aizbāzta mute.

-     Nedali! Nedali tā al viņu! kliedza trīsgadīgā.

Nonākusi aiz augstā mūra, Mollija pārmeklēja maisu.

Viņa izvilka dažus kristālus zaļu, sarkanu, vēl vienu zaļu. Sudrabainajā gaismā viņa redzēja, ka daži no tiem ir ieskrambāti, bet citi ne. Mollijai trīcēja rokas, un viņa gandrīz izmeta akmeņus, bet tad viņas pirksti satvēra sarkanu dārgakmeni ar lielu skrambu. Mollija cieši skatījās uz to un iedvesa tam savu hipnotisko gribu ar domām, cik ļoti viņa mīl Petulu un Rokiju, un visus citus sev tuvos cilvēkus. Mollijas mīlestība pret pasauli staroja no viņas, un kristāla atvara acs atvērās ar sarkanu dzirksti. Mollija atviegloti pasmaidīja, pateicās kristālam un lika tam atkal aizvērties. Tad viņa ielika to kabatā bla­kus zaļajam ieskrambātajam kristālam. Meitene rūpīgi

noslēpa maisu ar pārējiem kristāliem aiz akmens.

*

Neapzinoties tikko notikušo, maharadža Vakts turpi­nāja vadīt ceremoniju. Noskanēja zvans, un desmitga­dīgā ar aizbāzto muti kopā ar trīsgadīgo tika aicinātas pie kristālu akmens. Pavisam mazā Mollija aizgūtnēm raudāja zemē uz spilvena. Vakts pakāpās soli pretī trīs­gadīgajai.

Mazā Mollija izbailēs skatījās uz milzīgo mahara­džu un tad metās paslēpties aiz desmitgadīgās Mollijas muguras. Desmitgadīgā viņu aizsedza, vienlaikus pama­not, ka vienam no blakus stāvošajiem vīriem galvā ir seju nosedzoša kapuce, bet rokās viņš tur mirdzošu izkapti ar līku asmeni.

Vakts pagriezās, lai paņemtu savu maisu ar kristāliem. Viņa sejā parādījās neiedomājama apjukuma un dusmu izteiksme.

Šajā brīdī Mollija iznāca no ēnas. Piespiežoties, lai balss nedrebētu, viņa skaļi un skaidri teica: Tavs maiss ir pie manis.

Kādu bridi maharadža izskatījās pārsteigts, tad iebāza rokas kabatās un sāka smieties kā vājprātīgs. Viņš izvilka divus laika ceļošanas kristālus.

Tu sturbā murķe! Baidos, Mollij, ka tavs plāns ir izgāzies, jo man tikai jāpaiet atpakaļ laikā. Es paņemšu savu maisu, pirms tu to pievāksi, un noteikti ari nogali­nāšu tavas jaunākās būtnes. Vakts saspieda savu zaļo kristālu. Un izzuda. Mollija skrēja uz vietu, kur tikko bija stāvējis Vakts, un saspieda pati savu zaļo kristālu. Pēkšņi viņa caur laika dūmaku varēja saskatīt Vāktu.

Viņi abi pārvietojās atpakaļ laikā, un Mollija ceļoja tieši ar tādu pašu ātrumu kā Vakts, tā ka viņi viens otru redzēja. Vakta sudraba apmetnis viegli plīvoja vēsajos laika ceļošanas vējos.