Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Laiku pa laikam Mollija palēnināja gaitu, lai redzētu, kur atrodas. Sākumā viņa sajuta, ka atrodas zem ūdens, bet pēc tam klintī, tajā klintī, kas tur atradās, pirms Ganga un pirmatnējie lieti bija to noskalojuši. Un tā bija melna. Mollija neapstājās, jo domāja, ka varētu nomirt, ja atļautos ierasties klints iekšpusē. Taču vismaz, kamēr bija klints, Mollija zināja, ka pastāv arī pasaule. Mollija apsvēra, kur viņa atradīsies pirms planētas Zeme izvei­došanās, piemēram, pirms pieciem miljardiem gadu. Meitene skubināja kristālu uz priekšu. Viņu apvija vēsie laika vēji. Mollija juta, ka ilgu laiku atrodas melnajā klintī, bet tad viss pēkšņi kļuva oranžs un sarkans. Balti oranžs un karsts. Mollija cieši aizvēra acis. Viņa saprata, ka tagad nedrīkst apstāties vai arī mirklī sačokurosies. Mollija domāja, ka tagad varbūt atrodas planētas Zemes sākumā. Viņa sajuta karstumu, sēra, pūstošu olu smaku un dzirdēja eksplozijas, taču atradās drošībā savā laika ceļošanas kapsulā. Tā viņu aptvēra un nesa atpakaļ. Tālāk un tālāk atpakaļ laikā.

Tagad karstums uz mirkli mitējās. Garām traucās mil­joniem gadu. Mollija atvēra acis un visapkārt redzēja melnu tukšumu, melnu tukšumu, kuru apgaismoja oranža migla un tūkstošiem ugunīgu bumbu. Bija tā, it kā šajā tukšumā notiktu milzīga eksplozija. Un tad karstums pie­ņēmās spēkā un visu pārņēma oranžas liesmas.

Mollija kaulos sajuta kaut ko mūžsenu. Viņa tiešām juta, ka atrodas gandrīz pašā laika sākumā. Un tagad viņa prātoja, vai ieplaisājušais kristāls tiešām spējis izda­līt to, ko Mollija no tā vēlējās, pārnest viņu pār laika sākuma slieksni uz laika beigām. ..Ja vien tā tiešām bija ja Forestam bija taisnība par laika ratu. Mollija dziļi ielū­kojās kristāla zaļajā atvarā un sajuta kaut ko pavisam savādu it kā, kamēr viņa hipnotizē akmeni, akmens hipnotizē viņu. Bija tā, it kā abi palīdzētu viens otram veikt šo neiespējamo uzdevumu.

Un tad melno tukšumu piepildīja troksnis. Kaut ari Mollija bija aizsargāta, troksnis gandrīz izlauzās cauri apvalkam. Viņu kratija graujošs, dārdošs pērkons un trokšņa baltā gaisma žilbināja. Mollija cieši aizvēra acis, aizklāja tās ar rokām, taču gaisma joprojām izlauzās cauri. Un karstums bija gandrīz neciešams. Vēsais laika vējš tagad bija kā karsts gaiss no krāsns. No Mollijas ķer­meņa straumēm lija sviedri. Viņa bija tiešām pārbijusies. Mollija sažņaudza rokā kristālu un dzina to uz priekšu vēl ātrāk.

Kļuva arvien karstāk un karstāk, spilgtāk un spilg­tāk, skaļāk un skaļāk, un Mollijai likās, ka viņa sarūk arvien mazāka. Viņas jutekļi tika bombardēti. Šausmās viņa ar skatienu ieurbās kristālā un iedomājās to kā zaļu zirgu, kuram sēž mugurā. Mollija iztēlojās, kā abi kopā aulekšo pa garu, zvērojošu tuneli. Viņa dzina savu ērzeli uz priekšu. Mollija jutās arvien nebrīvāka, mazāka un sīkāka, kad telpa ap viņu saspiedās. Bija tā, it kā viņa būtu saspiesta un izstiepta kā diegs. Galva likās tievāka par šauru stieplīti. Mollija dzina kristālu atpakaļ uz pašu pirmo laika mirkli, uz mirkli, mazāku par nanosekundi. Mollija jutās tā, it kā būtu sarukusi līdz mikroatoma izmēriem, un tad viņai likās, ka viņas vispār nav. Viss bija nekustīgs, kluss un tukšs.

Mollija samazināja ātrumu līdz lēnam lidojumam un uzdrīkstējās atvērt acis.

Šķita, ka viņa plīvo pa vidu milzīgam ovālas formas sietam ar neskaitāmiem miljoniem caurumu. Tuvākie caurumi bija redzami, bet ovālā sieta konstrukcija izzuda tālumā, un caurumi kļuva arvien mazāki, līdz tie izzuda. Pa caurumiem iespīdēja balta gaisma un applūdināja Molliju ar spilgtiem stariem. Mollija lidinājās un lūkojās apkārt, meklējot Vakta dārgo "Burbuli" vietu, kur, kā viņš domāja, atmirdz īpašā jaunības gaisma. Taču viņa nespēja to saskatīt. Mollija uzkavējās tur un secināja, ka griežas, peld, kūleņo. Viņa bija sīks, svārstīgs punktiņš plašā bezdibenī.

Mollija mudināja savu kristālu turpināt ceļu atpakaļ laikā un metās melnajā tukšumā, kur izzuda pārējie cau­rumi, un vēl aiz tā.

Galvu reibinošā ātrumā Mollija kā bulta izšāvās cauri sieta žilbinošajai gaismai. Un, traucoties caur tukšo ne­būtību, viņas galvā zibēja visdažādākās domas. Mollija domāja par cilvēkiem, kurus mīlēja. Par Rokiju, Forestu, Odžasu, Trinklberijas kundzi, Primo Sellu, citiem bāreņu nama bērniem. Viņa domāja par sev mīļajām vietām. Par

Petulu un arī Amritu. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu. Viņa domāja par hipnozes slimnīcas plāniem, un viņas plāni likās sīki un neīsti. Tad parādījās vēl viena siena ar caurumiem, un mirkli šķita, ka Mollijas ķermenis iz­tvaiko dūmu strūkliņā un izplūst pa vienu no tiem. Kad tā notika, Mollija zaudēja acu gaismu. Viņa nespēja elpot. Un tad pēkšņi viņa sajuta, ka atkal izplešas. Bija karsts kā ellē. Ap viņu dārdēja graujošs pērkons, un tad viss apklusa. Tagad Mollija sajuta, ka nonākusi laika beigās. Visums likās mūžvecs, pārguris un mirstošs.