Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija turēja kristālu izstieptā rokā, gatava iemest to upē, tomēr nespēja to izdarīt. Viņu bija pārņēmusi doma par to, ka nekad vairs neredzēs cilvēkus, kurus mīl. Viņi atradās simtiem gadu meitenei priekšā, palikuši 1870. gadā, bet viņa bija iestrēgusi šeit. Asaras sariesās Mollijas acīs, līdz ritēja pa vaigiem un pilēja no zoda. No krūtīm ar klepu izlauzās aizsmakušas elsas, ko viņa nekādi nespēja apvaldīt. Mollija vēlējās vienīgi ieraudzīt savus mīļos. Viņa nespēja panest to, ka zaudējusi viņus un Petulu.

Kādu brīdi Mollija raudot sēdēja dubļos. Viņa raudāja, līdz juta, ka asaras izbeigušās. Tad viņa atcerējās aklo vīru, kurš klusi sēdēja upes krastā, un tagad, mazliet apmulsusi, paskatījās uz to. Vīrs ar atvērto neredzīgo aci blenza debesīs. Mollija uz ubaga lūpām pamanīja tikko jaušamu smaidu. Un tad viņa pamanīja vēl ko citu.

Vīrs ar pirkstu glāstīja aizvērtās labās acs plakstiņu. Mollija vēroja. Bija tā, it kā viņš censtos aci nomierināt. Tad meitene pamanīja, ka aizvērtā acs līdzinās bumeran­gam. Tas viņai atgādināja ieskrāpējuma formu uz zaļā kristāla viņas rokā. Mollija pētīja ieskrambājumu uz kris­tāla. Tagad tas atgādināja aizvērtu aci.

Acis Mollijai vienmēr atgādināja par hipnozi. Un pēk­šņi viņa saskatīja cerības dzirksti. Ja viņai izdotos hipno­tizēt kristālu, tad varbūt, tikai varbūt, viņa varētu tam likt ceļot ātrāk.

Mollija maigi saņēma kristālu plaukstā un, dziļi ievil­kusi elpu, sāka koncentrēt domas. Viņa raidīja uz to visu savu koncentrāciju. Nekas nenotika. Meitene izmisumā nometa kristālu zemē. Viņa jutās kā saplosīta. Mollija ska­tījās zemē uz ieskrambāto kristālu un pieskārās tam.

Lūdzu, ļauj man tevi hipnotizēt! viņa čukstēja. Asa­ras sakāpa acīs. Lūdzu! meitene šņukstēja. Hipnotizē­jošais stars no viņas acīm tika izkropļots, šķērsojot asaru prizmu. Es nezinu, ko darīšu, ja viņus vairs neredzēšu. Saproti, es viņus mīlu. Un mana laika pasauli. Es to mīlu. Ak, lūdzu! Mollijā klusi kliedza viņas mīlestība.

Šoreiz notika kaut kas neparasts. Kad Mollija lika hipnozes spēkam iespiesties kristālā, skramba pavērās. Tā ļoti ātri atvērās kā zieds rītausmas staros. Un starp plaisas kontūrām bija dziļš, zaļš atvars, kas likās virpu­ļojam lejup kā ūdens izlietnes caurumā. Mollija noelsās un pēkšņi pacēlās, karājoties uz vietas laikā. Mirkli viņa domāja, ka varbūt tikai iedomājas atvērto aci, taču tad sajuta tās spēku un saprata, ka tā ir īsta. Tagad kristāls likās vismaz tikpat spēcīgs kā abi iepriekš lietotie laika akmeņi kopā. Mollija cieši to satvēra. Gatavojoties dot pilnu gāzi, Mollija pacēla skatienu un ieraudzīja virs gal­vas lidojam sarkanu putnu. Viņas prāts kļuva kā laso, un, nospiežot laika ceļošanas sviru, lai sāktu ceļu, viņa redzēja, ka prāta sagūstītais putns ceļo viņai līdzi. Mollija satriekta apstājās. Putns aizlidoja. Mollija bija pārsteigta. Bija tik viegli paņemt putnu sev līdzi. Tagad viņa loloja lielas cerības par citām šī kristāla spējām.

Izmantojot savu pašu koncentrētāko hipnozes spēku un iedarbinot prātu ar pilnu jaudu, Mollija piespieda kris­tālu kustēties tik ātri, cik vien iespējams. Pēkšņi iepriek­šējās lēcienveidīgās, saraustītās kustības nomainīja virs­skaņas ātrums. Gadsimti zibēja tik ātri, ka Mollijai bija grūti noteikt, cik ātri viņi pārvietojas. Lai izmēģinātu kristālu, Mollija samazināja ātrumu, palika karājamies un tad apstājās. Pasaule materializējās. Mollijai pavērās mute. Dubļos viņai blakus bija milzīgas pēdas. Vai tās piederēja dinozauram? Mollijas rokas bija tikpat šokējo­šas. To āda bija kraukšķīga kā maizes garoza. Riebumā Mollija nekavējoties atkal devās ceļā. Viņa atcerējās pan­tiņu par laiku.

Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu

Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.

Bija nākuši uz pasaules tie

Pirms divsimt miljoniem gadu.

Tātad viņa bija veikusi vismaz sešdesmit piecus miljo­nus gadu! Vai tas bija iespējams? Gadu tūkstoši brāzās garām tik viegli kā ātri pāršķirstītas grāmatas lapas. Mol­lija cieši lūkojās uz kristālu un steidzināja to uz priekšu. Tagad viņai šis kristāls patika. Tas bija pats labākais kris­tāls. Pats labākais. Domās Mollija atvainojās, ka nosau­kusi to par mēslu.