Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Un tā, teica Vakts, paņemot zīdaini no desmitgadī­gās rokām. Bērns Vakta rokās locījās un cēla brēku. Jā. Hmm. Tu esi īstā, mana mazā Vakta, viņš teica. Es tev drīz sagādāšu veselu armiju kātrigu kaulīšu tikai vēl viena stikrālu avota ceremonija, un tu tiksi pienācīgi iesvētīta. Viņš pablenza uz vecākajām meitenēm. Tad viss būs cauri un mēs varēsim tikt galā ar jūsu dzīvi. Viņš atdeva bērnu atpakaļ Mollijai ar aizsietajām acīm.

-      Tagad viņi ir uz Gangas, vai ne? viņš tai teica. Esmu padzirdējis, ka viņi ceļo ar ziloni. Ha!

Mollija neko neatbildēja. Meitenei bija jaukas atmiņas par to, ka viņai ir seši gadi un viņa uz laivas rotaļājas ar ziloni un kucēnu. Tik bieži skandētais pantiņš joprojām bija iesēdies viņai galvā.

-    Neganti uzticīga, es skatos. Tas ir labi. Vakts noklik­šķināja pirkstu kauliņus. Rādās, ka Mollija atradusi dažus laika ceļošanas stikrālus. Atjautīgi! Es taču nedrīk­stu cerēt, ka tu man izstāstīsi, kā?

Desmitgadīgā meitene arvien vēl klusēja.

-     Man prieks uzzināt, ka Vakta būs atjautīga. Varat iet, Vakts atmeta ar roku, un sargi aizveda meitenes.

-    JAKIZA!

-    Jā, sahib?

-      Spēle iet labi. Mollijai Mūnai ir stikrāli, tā ka viņa var man sekot. Taču viņa kļūst pārāk nekaunīga. Viņai jāierāda viņas īstā vieta. Gribu dot viņai niekšstatu par prākotni. Beigtais mopsis vai esat sagatavojuši viņu apbedīšanai?

-    Jā, sahib, Zakija atbildēja, zemu paklanoties.

trīsdesmitā nodaļa

noplukusī laiva beidzot ieradās Benarešā. Zaļganā I Ganga pagriezās aiz līkuma, un pēkšņi tur tā bija. Benareša jeb Varanasi pati svētākā Indijas pilsēta. Mol­lija izbīdīja savas antenas, cenšoties sajust, kur ir viņas jaunākās būtnes. Viņas bija tuvumā, kaut kur nedaudz tālāk iekšzemē.

Kapteinis piestūrēja laivu tuvāk ūdensmalai. Tur viņi redzēja sari tērptas sievietes iegremdējamies upē, vīrie­šus lungi nirstot zem ūdens un sadhu jeb svētos vīrus linu tērpos, kas skaitīja lūgsnas. Pa Gangu peldēja sim­tiem ziedu un aizdegtu sveču tie bija ziedojumi die­viem. Svētās govis stāvēja uz piestātņu pakāpieniem vai staigāja pa tiem, un pērtiķi lēkāja no viena mājas jumta uz nākamo. Viņi pabrauca garām vietai, kur krastā dega ugunskuri. Blakus bija sakrautas malkas grēdas vēl citiem ugunskuriem. Kucēns un Amrita ošņāja gaisu. Pārējie sēdēja laivas malā un pētīja apkārtni.

Tie ir apbedīšanas sārti, skaidroja Odžass. Drīz jūs redzēsiet procesiju.

Un tiešām, jau nākamajā brīdī no ieliņas aiz piestātņu kāpnēm parādījās cilvēku grupa. Seši no viņiem nesa dzeltenā audumā ietītu ķermeni. Viņi aiznesa to līdz ugunskuriem upes malā un nolika zemē.

-    Sadegšana ugunī ir ļoti labs veids, kā aiziet, Odžass turpināja. Atcerieties, ka tas ir tikai ķermenis. Nedzīvs kā beigta muša. Tas sadeg, un dūmi kāpj debesīs. Dzel­tenā audumā ietīts ķermenis ir vīrietis. Sievietes ietin baltā.

Maza laiviņa ar septiņiem baltā tērptiem vīriešiem paīrās garām un iebrauca dziļāk upē. Laiviņā bija audumā ietīts ķermenis ar tam piestiprinātiem smagumiem. Viņi to iegrūda upē, kur tas kādu mirkli peldēja, pirms nogrima.

-     Ak, šis ķermenis ir piederējis kādam ļoti, ļoti svē­tam vientuļniekam vai priesterim. Tikai viņus ir ļauts šādi apbedīt Gangā! Odžass pārliecās pār laivas bortu, pasmēla ar krūzīti zaļo ūdeni un padzērās no tās.

-    Vē, noskurinājās Rokijs. Kā tu tā vari? Vai kādreiz esi padomājis, kādas tik baktērijas ir šajā upē?

-     Es nezinu, ko tu sauc par baktērijām, iesmējās Odžass, bet zinu, ka jums, ļautiņi, ir ļoti vājas sistēmas. Mans vēders ir kā no dzelzs. Es nekad neslimoju.

Tad Mollija pamanīja kaut ko citu, kas, ietīts baltā audumā, liesmoja uz ūdens. Straume to nesa arvien tuvāk.

-     Un kas tas tāds? Mollija jautāja Odžasam, aptvē­rusi, ka degošais sainis ir suņa vai kaķa lielumā.

Odžass pētīja viļņu šūpoto priekšmetu. Viņš palūkojās apkārt, un viņa acis iepletās. Tam līdzi nav pavadī­tāju.

-      Vai mirušus dzīvniekus vienmēr mēdz sadedzināt uz ūdens? jautāja Mollija.

-      Tas… Odžasam nācās grūti atrast īstos vārdus. Tas nav normāli, Mollij.

Caur Mollijas prātu izšāvās mazās, degošās lelles, ko viņi bija redzējuši Agrā, un viņa pēkšņi zināja, kas ir degošais sainītis.

-     Tā taču nevar būt Petula! Tas nevar būt! Mollija vēroja, kā oranžās liesmas apvij balto drēbi, padarot to melnu. Kad ietītais ķermenis piepeldēja tuvāk, Molliju satrieca seši brūni burti, kas bija uzzīmēti uz auduma. Tur bija rakstīts "PETULA". Odžass nometās ceļos un sāka klanīties lūgsnā.

-     Tas ir šausmīgi, Rokijs noelsās.

Mollijai griezās galva, un viņu pārņēma neiedomāja­mas bēdas. Viņai uzmetās zosāda, kad skumjas caurauda visu ķermeni. Bez Petulas viņa nejutās pilnīga. Bez Petu­las, kura būtu palikusi viņai blakus, dzīvojusi vienu dzīvi ar viņu. Šķita neiespējami tagad redzēt Petulas ķermeni sadegam uz ūdens. Taču tā bija patiesība. Mollijai cauri izšāvās spējas sāpes, kas trāpīja viņu tieši sirdī un lika viņai sagrīļoties. Mollija dzirdēja sevi kliedzam: TU SLEPKAVA, VAKT! TU VĀJPRĀTĪGAIS, PRETĪGAIS SLEP­KAVA! Tad Mollija sabruka.