Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Sajūsmā trīsot, Zakija atbildēja: Nē, Jūsu Augstība, bet es dabūju šos. Viņš atvēra plaukstas, lai parādītu Vaktam Mollijas sarkano un zaļo kristālu. Vakts tikai vilka ar pirkstu līdzi grāmatas rindiņām, it kā joprojām lasītu. Viņš nepacēla skatienu. Neļaujoties traucēties, Zakija tur­pināja: Un šis te, Jūsu Augstība! Viņš noklikšķināja pirkstus. Telpā ienāca kalps, pavadā velkot Petulu. Tās nagi skrapstēja uz grīdas, pretojoties vilkšanai.

-      Tu taču zini, vai ne, Zakija, ka es jau tāpat esmu nikns uz tevi? noaurojās Vakts, pāršķirot lappusi un jo­projām nepaceļot skatienu. Es veicu sešgadīgās Mollijas rakstura pārbaudes. Un viņa varētu izvilkt man no zemes vēl vairāk stikrālu… bet nešķiet, ka to spētu kāda no vecākajām Mollijām… Bet tas gav nalvenais. Galvenais ir tas, ka viņa ir pazudusi tevis dēļ. Tu taču nepārbaudi manu pacietību, ko, Jakiza?

-     N-n-nē, sahib.

-    Ja es kenļūdos, es dzirdu suni.

-    Jā, Jūsu Augstība.

-    Un kāda, Vakts turpināja lēnā, draudīgā tonī, jija bēga pievākt nusi?

-     Viņa atgriezīsies pēc suņa, Jūsu Augstība!

Vakts pacēla savas asinīm pieplūdušās acis. Tu sturbais murķi, viņš naidā nošņāca. Tu nekad neesi mācējis spēlēt spēles. Man jau tagad ir viņai ēsma. Viņa atgriezīsies, lai izglābtu savas būtnes! Šī ir jau otrā reize, kad tu nozodz šo dzīvnieku. Skaidrs, ka tu gribi suni sev pašam\ Sargi! Ņemiet to kroplīgo lopu un nogaliniet!

No telpas stūra iznāca gara auguma stīvs vīrs, sagrāba Petulu un aiznesa prom. Zakija nervozi palūkojās nopa­kaļ, nogaidot, līdz aizveras durvis un apslāpē Petulas rejas, tad turpināja.

-      Un… un man ir tie kristāli, ko viņa jums nozaga, Jūsu Augstība!

Gar Zakijas galvu aizšvīkstēja grāmata, pa ceļam iebel­žot viņam pa ausi, un sīciņās indiešu sievietes metās pie sienas kā divi dzīvnieki, kas cenšas izbēgt no zibens. Vakts piecēlās kājās.

-      TU NEIEDOMĀJAMAIS IDIOT! viņš eksplodēja.

-      TU ESI PILNĪBĀ SABOJĀJIS VISU SPĒLI! TAGAD VIŅA IR IESTRĒGUSI NĀKOTNĒ. UN ATKAL TU TU, JAKIZA, TU GAŪGAIS MUĻĶI NO SŪDU BEDRES DIBENA, TU ESI SABOJĀJIS MANU PRIEKU. AAAHHH! Vakts meta pa gaisu abus ķeblīšus. Zakija izvairījās no tiem kā mērķis atrakciju parkā.

-      AAAAAAAAAARRHHH! Vakta rēkšana piepildīja telpu, liekot logu rūtīm drebēt. Un tad pēkšņi viņa dusmu lēkme izbeidzās tikpat strauji, kā bija izvirdusi. Kādu brīdi likās, ka viņam nav, ko teikt, bet tad viņš secināja:

-      Var jau būt, ka viņa ir nomaldījusies nākotnē, taču domāju, ka tas mums parādīs, cik prasmīga viņa ir. Hmm, jā, tas būs interesanti. Ja nu viņa būtu tikpat izveicīga kā es, kad sāku apgūt hipnozes mākslu, viņa atgriezīsies. Un mēs viņai atstāsim dažas norādes. Tādas, kas novedīs viņu nāvē. Labs veikums, Jakiza, mans mazais tarakāni Šodien nedabūsi indi. Tad viņš pavēlēja otram sargam:

-      Keso nusim! Kad tas būs beigts, paņem tā rumpi un ietin, lai to varētu apbedīt Gangas upē. Vakts papluinīja uzaci. Man ir apnikusi šī observatorijas pils. Rītvakaru es gribētu pavadīt Bobenojas pilī pašā Džaipūrā. Tā ir labāk iekārtota. Viņš uzlūkoja savu kāju pirkstus un savieba seju. Mūsdienās jau nevar dabūt labu pedikīru. Zakija, tiec no viņām vaļā.

Zakija sasita plaukstas un izstūma sievietes no telpas. Kad viņas bija prom, Zakija nometās ceļos un pieliecās pie Vakta kājām.

-     Jums vienmēr ir tik liela taisnība, viņš šļupstēja, muļķīgi smaidot. Jums ir tāds stils, Jūsu Augstība, tāda gudrība.

Pārvietošanās jaunlaiku Džaipūrā ar ziloni bija liels piedzīvojums. Rokijs apsēdās tieši Odžasam aiz muguras un skaidroja, kā darbojas satiksmes plūsma. Amrita bija tikpat rāma un aukstasinīga kā kamieļi un bifeļi viņai bla­kus pat tad, kad pret viņas sāniem atsitās krāsas bumba. Uz viņiem nolūkojās daudzi cilvēki, un kāds nosauļojies pārītis ar mugursomām pat izmantoja izdevību, kad Amrita apstājās pie luksofora.

-     Piedodiet, viņi uzrunāja Odžasu, bet fai nefūtu iesfējams pierakstīties, lai rīt paņemtu jūs un jūsu siloni ekskursijai pa pilsētu?

-    Man ļoti žēl, Odžass atvainojās ar visu savu šarmu.

-     Man tas ļoti patiktu, bet diemžēl rīt man nāksies ceļot laikā.

Tūristi iepleta acis. Viņi atvēra savu frazeoloģismu vārdnīcu, lai redzētu, ko patiesībā varētu nozīmēt "ceļo­šana laikā".

-     Tu nu gan esi optimists, Mollija secināja.

-     Man šķiet, ka tā ir vislabāk, Odžass atbildēja.

Ielas kļuva ļaužu pilnākas un rosīgākas. Ceļi un ēku

sienas rotājās visās varavīksnes krāsās tur, kur bija sakal­tusi izšļakstītā krāsa, un uz zemes bija oranži traipi, ko bija radījuši pan košļātāji, izspļaujot beteļpalmu lapas.