Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Amritas priekšā stāvēja Zakija. Ziloņmāte ar izrotāto kāju kārpīja zemi. Petula rēja kā traka.

Zakija, ieraudzījis Molliju, aiz priekiem ietarkšķējās.

-     Es jau zināju, ka tu te atgriezīsies, stulbais skuķi! Es zināju, ka tu nepametīsi savus draugus un izmantosi šo paņēmienu.

Odžass ātri deva rīkojumu Amritai. Baito! Zilonis nometās ceļos.

Mollijas domas šaudījās kā negudras. Viņa metās pie Odžasa, velkot sev līdzi mazo meiteni.

-     Paņem viņu! Mollija uzsauca Forestam, un hipijs palīdzēja mazajai Mollijai uzrāpties ziloņmātei mugurā. Rokijs metās uz priekšu, turot rokās kucēnu, un arī uzlēca zilonim mugurā. Mollija cieši sagrāba krāsainos kristālus un pieķērās pie ziloņmātes snuķa. Svīstot aukstus svied­rus, viņa apkopoja domas, un, pieliekot visus spēkus, koncentrējās un izcēla visus no 1870. gada.

Amritai izzūdot, atskanēja pērkonam līdzīgs BLĪKŠĶIS. To pavadīja Petulas satrauktā riešana.

-     Neļauj viņai izkrist! Mollija uzsauca Forestam. 1890., 1900., 1930., 1950. gads… Viņi šāvās uz priekšu

laikā. Mollija turējās stingri pie Amritas snuķa. Petula arvien vēl rēja.

Odžass sajūsmā iegavilējās. Visus aptvēra siltie laika vēji, un pasaule ap viņiem zaigoja krāsās.

Mollija aizvēra acis, cenšoties aptvert, cik tālu viņi nonākuši. Viņa izlēma nobremzēt. Bija dzirdama automašīnu dūkšana. Mēs esam izbēguši! Mollija atvieglojumā nolaida rokas. Taču tieši tad notika kas briesmīgs. Divas rokas ar gariem nagiem noskrāpēja Mollijas labo plaukstu un

paķēra abus viņas kristālus. Petula sāka riet arvien skaļāk un drudžaināk. Mollija apcirtās apkārt tieši īstajā brīdī, lai pamanītu, kā Zakija skrien uz observatorijas vārtiem, bet Petula lokās viņam padusē, cenšoties iekost. Zakija palūkojās atpakaļ. Viņš bija tādā sajūsmā, ka gandrīz dejoja.

-     Tu nu gan esi pilnīga muļķe, Mūnas jaunkundz! viņš ņirgājās, acīm kvēlojot ļaunā priekā. Es ceļoju tev līdzi. Tā nu man tagad ir tavi kristāli un tavs suns! Zakija iebāza Mollijas kristālus kabatā un ar plaukstu satvēra Petulas purnu. Man atlika vienīgi pieskarties zilonim. To pamanīja tikai tava kuce. Viņa metās man virsū. Tagad maharadžam nebūs nekādu grūtību tevi noķert! Zakija sajūsmā lēkāja.

Mollija tik tikko spēja uzlūkot Petulas lielās acis, kas mirkšķinot skatījās uz viņu aiz Zakijas dūres. "Palīdzi man, Mollij!" tās lūdzās. "Palīdzi man!" Mollija gandrīz nespēja iztēloties, ko Zakija varētu būt paredzējis iesākt ar Petulu. Tas bija šausmīgi. Ja Mollija nevarēs ceļot laikā, viņus visus jau varēs uzskatīt par mirušiem. Meitene izmisumā ķērās pie diplomātijas.

-     Zakija, viņa kliedza, lūdzu, apstājies un paklau­sies! Neatņem man Petulu! Lūdzu, nedari tā! Un neatņem man kristālus! Tu jau zini, ka Vakts tevi nenovērtē… tā, kā vajadzētu. Zakija pielieca galvu uz vienu pusi. Kādu brīdi Mollijai jau likās, ka viņu varētu pierunāt. Vakts mīda ar kājām tavu dzīvi. Tas, ka tu atdosi viņam Petulu un manus kristālus, neko nemainīs. Kāpēc tu neuzstājies pret viņu? Kļūsti brīvs! Ja tu atdosi kristālus, tu izdarīsi labu darbu. Pievienojies mums! Kopā mēs varēsim pār­spēt Vāktu viltībā. Iedomājies tikai, Zakija! Iedomājies, ka tev nekad vairs nebūs jābaidās, ka Vakts varētu tevi hipnotizēt vai nogalināt. Iedomājies, ka esi brīvs! Lūdzu,

Zakija! Mollija centās ielūkoties Zakijas izvairīgajās acis pietiekami ilgi, lai viņu hipnotizētu, taču no tā nebija nekādas jēgas. Zakija pagrozīja galvu un pakratīja pirk­stu pret Molliju.

-     Tu muļķe. Tu nekad man nevarēsi palīdzēt tā, kā to spēj Vakts. Man jānokļūst līdz "Burbulim" laika beigās. Man jātiek applūdinātam ar jaunības gaismu. Paskaties uz mani! No visas tās ceļošanas laikā, ko es biju spiests darīt, esmu kļuvis zvīņains un vecs. Drīz mans ķermenis būs tā novecojis, ka es nomiršu. Man jātiek pie gaismas, pirms tas notiek. Tu nevari man palīdzēt, Mūna. Tu esi tikai bērns. Tiklīdz mums būs pietiekami daudz kristālu, Vakts mani turp aizvedīs. Zakija greizi pasmaidīja ar muti, kurā trūka dažu zobu, un saspieda Petulu.

Izmisumā Mollija apturēja pasauli. Viss apkārt sastin­ga tikai ne Zakija.

-     Neizdevās vis! Zakija iesmējās. Te tev vairs nav darīšana ar iesācējiem, Mollij!

 Mollija pacēla pret vīrieti savu hipnotizējošo acu ska­tienu, gatava izurbties līdz pašam viņa smadzeņu vidum. Zakija novērsa skatienu un kaut ko pameklēja kabatā. Kad Zakija atkal pacēla skatienu, viņš bija uzlicis prethipnozes brilles ar spirālveida zīmējumu. Mollijas hip­notizējošais skatiens no tām atlēca.

Izsmējīgi pacēlis gaisā Petulu un ķiķinot tā, it kā tikko būtu izspēlējis smieklīgāko joku pasaulē, Zakija nozuda.

divdesmit trešā nodaļa

Vēji šalca ap Zakiju un Petulu.

Varētu paiet kāds brītiņš, Zakija teica, pašķie­lēdams uz savu laika ceļošanas ierīci. Runājot starp mums, Petula, es neesmu tas labākais ceļotājs laikā. Apstāsimies te!