Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Pa labi stāvēja saliedētāks spokaino priesteru bariņš; visi bija izstiepuši uz priekšu rokas un paslējušies uz pirkstgaliem. Audums, kas nokarājās no viņu plīvojoša­jām piedurknēm, veidoja violeta zīda sienu. Bungu ritms arvien paātrinājās. Kad tas bija sasniedzis drudžainu kul­mināciju, lokā stāvošie priesteri nometās ceļos un aiz viņiem parādījās uz zema, ieplaisājuša akmens notu­pies Vakts ar balti nokrāsotu seju. Viņam blakus sēdēja trīs hipnotizētās jaunākās Mollijas. Pati mazākā Mollija gulēja uz segas, ar kuru bija pārklāts akmens. Vakts izstiepa rokas pret mēnesi un sāka tās vēcināt tā, ka tās atgādināja garas jūraszāļu šķipsnas. Viņš līdzinājās elles izdzimumam no kādas šausmu filmas.

Tad Vakts pacēla gaisā hipnotizēto sešgadīgo Molliju. Slēpnī sēdošā un riebuma pārņemtā Mollija nenovērsa no viņa skatienu, neuzdrīkstoties pat iedomāties, ko milzis varētu darīt tālāk. Blakus viņam plosījās uguns. Viņš pakāpās tai tuvāk, sakampis rokās sešgadīgo Mol­liju. Milzenis gāja arvien tuvāk ugunij, līdz apgriezās un tiešām atmuguriski iegāja tajā. Skatītāji noelsās. Vakts bija nozudis liesmās.

Mollija saprata, kur Vakts ir un ko viņš dara. Nākamajā mirklī viņa pēkšņi izjuta pašas šausminošākās atmiņas.

Kāda skaļa balss kliedza: "MOSTIES UN ATCERIES ŠO! SEKO MAN, JA TU TO SPĒJ, MOLLIJA MŪNA!" Mollija saprata, ka šie vārdi tagad ir domāti viņai.

Viņa atcerējās sevi sešu gadu vecumā, kad pēkšņi pamodās un juta, kā šis milzīgais virs, ko viņa bija redzē­jusi jau agrāk, tur viņu izstieptā rokā. Milža seja bija nopūderēta balta kā krīts, un viņš smējās kā prātā sajucis klauns. Mollija atcerējās, kā bija kliegusi un saukusi: "Es gribu mājās!" Un mazās Mollijas bailes tagad piepildīja pašu Molliju.

Vakts pēkšņi iznira no liesmām.

-     Kā viņš tā varēja iekāpt ugunī? Rokijs noelsās.

Sešgadīgā Mollija skaļi raudāja, un kucēns Petula gau­doja. Vakts nolika mazo meiteni zemē. Kucēns Petula viņai piespiedās, un bērns šņukstot sagrāba rokās savu melno, samtaino draugu.

-      Viņš vienkārši izkāpa no laika, Mollija paskaid­roja. Izskatījās tā, it kā viņš atrastos liesmās, taču tā nebija. Viņš aizlidoja no tā laika, kurā plosās liesmas, tāpēc liesmas viņam nevarēja nodarīt nekādu ļaunumu.

-     Izskatās, ka uz priesteriem tas atstājis iespaidu, Rokijs noteica.

-     Pamēģināsim atrast viņa kristālu kolekciju.

Abi pielavījās tuvāk, ar acīm meklējot kādu maisu, spilvenu vai kasti. Tad Rokijs parāva Molliju aiz piedurk­nes un pievērsa viņas uzmanību zemām kāpnēm netālu no Vakta. Aiz tām pēkšņi iznira Zakija un no sāniem tuvojās milzim. Zakija bija rokā saspiedis savu sudra­boto laika ceļošanas ierīci. Viņš pakāpās uz kāda akmens bloka, lai varētu sasniegt sava saimnieka ausi, elsdams kaut ko nočukstēja un norādīja uz pūli netālu no vietas, kur bija paslēpušies Mollija un Rokijs.

Vakts saņēma rokās Zakijas galvu un raidīja skaļu smieklu šalti skatītājos. Mollija bija pārliecināta, ka šie smiekli veltīti viņai. Tad, it kā pārbaudot Molliju, Vakts pagriezās un paņēma no kāda priestera garu nazi ar kaula spalu un sāka lēni kāpt augšup pa augstākajām kāpnēm. Zaļā tērpa velce sekoja viņam kā gara, zaigojoša pāva aste, un naža asmens mirdzēja mēness gaismā.

Kāpņu augšgalā kāds vīrs violetā tērpā turēja baltu kazu. Tās blējieni pārspēja bungu dārdoņu. Tagad bija skaidrs, ko gatavojas darīt Vakts. Bungu rīboņa sasniedza kakofoniju, un Vakta priesteri sāka skandēt:

-     Oohhh Daala… OOOhhhhlaa Deahliea.

Vakts noliecās pār neaizsargāto kazu.

-     Oohhh Daala… OOOhhhhlaalaa Deahliea.

Valdot vispārējam klusumam, Vakts pārgrieza dzīv­niekam rīkli. Nazis noklaudzēja, krītot lejup pa pakā­pieniem.

Vaktam klāt piesteidzās kāds priesteris ar sudraba bļodu rokās. Asinis izšļācās bļodā.

Vakts nokāpa lejup pa kāpnēm un piegāja pie plakanā, sašķeltā akmens. Viņš pacēla guļošo mazo Molliju. Tad viņš no sava tērpa izplūca pāva spalvu un svētsvinīgi iemērca to bļodā ar asinīm. Ar lielu lepnumu un plašu rokas vēzienu Vakts ar samērcēto spalvu uztriepa svai­gās asinis uz bērna galvas. Šonakt, mazā Vakta, mēs redzēsim, cik kristālu tu vēl spēsi izvilkt no zemes.

Mollija un Rokijs šausmās vēroja notiekošo. Neviens no viņiem nezināja, ka ieplaisājušais akmens ir kristālu avots, ne ari to, ka Vakts izmanto mazo bērnu, lai izvilktu no zemes dārgakmeņus. Kad Mollija ar skatienu sekoja pazīstamajam Zakijas violetajam turbānam, kā tas caur pūli tuvojas viņiem, viņa saprata, ka abiem ir pēdējais laiks pazust.

-    Šķiet, ka tas verķis viņam norāda, kur tu atrodies, Rokijs minēja. Mollija paņēma zēna roku un satvēra savu sarkano kristālu. Atskanēja BLĪKŠĶIS.

Mollija pabīdīja abus nedaudz, ļoti nedaudz uz priekšu laikā, taču neapstājās. Ap viņiem skalojās siltie laika vēji un pasaule bija kā miglains veidols, kas lēni kustējās.

-     Tas ir pārāk savādi, lai to izteiktu vārdos, Rokijs teica. Skaties, tur Zakija staigā pa pūli, meklēdams mūs, bet Vakts dara savu darāmo.