Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Vakts bērnībā nekad nebija spēlējis nekādas spēles. Tagad viņš bija kā izlutināts, šausmīgs bērns, kurš veido negodīgus noteikumus spēlei, kurā ir paredzējis uzva­rēt.

divdesmitā nodaļa

Mollija pagriezās un ieraudzīja mazu stāvu apskrandušā, zilā tērpā, tas sakrustotām kājām sēdēja zemē blakus ūdens traukam. Viņam bija pērļu kaklarota un divas dārgakmeņiem rotātas sprādzes ap potītēm. Mollija uzreiz saprata, kas ir šis cilvēks. Vīrieša situācija tik ļoti atgādināja to, kādā atradās Sarkanā Cietokšņa maharadža, ka viņš nevarēja būt neviens cits kā īstais Dzintara pils saimnieks.

Vīrs ar salīkušo muguru bija sakumpis tā, it kā sēdētu tur jau gadiem. Viņa bārda sniedzās līdz klēpim un nekop­tie sirmie mati krita pār pleciem kā sniegputenis.

Paklau… Mollija ierunājās.

Sirmgalvis cieši lūkojās sienā, it kā vērotu no olas šķiļamies cāli.

Odžass salika rokas, nometās ceļos un paklanījās.

-      Šis ir Džaipūras maharadža. Es viņu pazīstu no por­treta Deli. Pirms diviem gadiem paklīda baumas, ka kādu dienu izjādē viņam uzbrucis kalnu lauva. Un viņš visu šo laiku ir sēdējis te ar savām smalkajām rotām, taču tik netīrās drēbēs! Odžass noskurinājās. Vakta sirds ir kā ledus gabals. Vai tu vari izdarīt kaut ko, lai palīdzētu šim cilvēkam?

Mollija pašūpoja galvu un saņēma vecā vīra rokas.

-      Pagaidām nevaru. Viņš ir hipnotizēts, un Vakts droši vien nostiprinājis savus rīkojumus ar īpašu laika ceļoša­nas vai laika apstādināšanas atslēgu. Ja man būtu zināma parole, es varētu to atslēgt, taču tas var būt jebkurš iespējamais un neiespējamais vārds.

Odžass piešķieba galvu uz vienu pusi. Vai tu neva­rētu doties atpakaļ tajā laikā, kad viņš tika hipnotizēts, un noklausīties Vāktu? zēns ierosināja.

Šī doma bija tik vienkārša, ka Mollija jutās satriekta. Ja milzis beidzamo hipnozi bija veicis šajā telpā, tad viņa tīri teorētiski varētu to noklausīties.

-     Nelaime tāda, Mollija pačukstēja Odžasam, ne­laime tāda, ka ikreiz, kad ceļoju laikā, man lobās āda.

-    Jā, es saprotu. Ak, tas gan nav labi, vai ne, Mollij? Odžass piekrita, pētot zvīņaino ādu pie Mollijas auss.

-      Es, saproti, negribu, lai mana seja beigās kļūst kreveļaina kā Vaktam un… Mollija uzlūkoja nabaga ieslodzīto maharadžu un saminstinājās. Nu labi, pamē­ģināšu, viņa piekrita.

Mollija piegāja pie sarkanajiem gobelēniem, cerot, ka tie tur karājušies vienmēr. Viņa vienu pavilka nost no sienas.

-      Nekur neaizej, viņa teica Odžasam. Pēc pāris sekundēm būšu atpakaļ.

-     Pēc dažām sekundēm?

-     Hmm. Nu, varbūt man neizdosies ielēkt tieši īstajā laikā, tāpēc klausies uzmanīgi, vai kāds nenāk. Ja esmu prom pārāk ilgi, tad arī tu noslēpies tāpat kā es. Labi?

Odžass pamāja, un Mollija nozuda aiz gobelēna. Viņa cieši satvēra zaļo kristālu kreisajā rokā un pēc dažiem dziļiem, koncentrēšanās pilniem elpas vilcieniem, domā­jot par to, cik pārsteidzoši ir tas, ka viņa spēj pārvietoties laikā, meitene devās ceļā. Traucoties atpakaļ cauri lai­kam, laika vēju glāstīta, Mollija izbīdīja savas neredzamās datumu antenas un centās noteikt punktu laikā pirms diviem gadiem. Mollija apstājās un no sava aizsega zag­šus paskatījās telpā. Tā kā tur neviena nebija, meitene secināja, ka ir aizceļojusi atpakaļ pārāk tālu. Viņa nolēma virzīties uz priekšu laikā tik lēni, cik vien iespējams, nepa­darot ķermeni redzamu, lai nojaustu brīdi, kad Džaipūras maharadža pirmo reizi tika ieslodzīts šajā telpā. Mollija cerēja, ka ieraudzīs lielo un uzkrītošo Vakta stāvu, kas valdnieku hipnotizē. Meitene satvēra sarkano kristālu.

Ārā zibēja dienas un naktis. Mollija piespieda sevi samazināt ātrumu. Pēkšņi līdz viņas apziņai aizgāja, ka uz grīdas sakrustotām kājām sēž kāds cilvēks. Mollija gribēja redzēt, kā viņš ienāk telpā, tāpēc koncentrējās uz zaļo akmeni un devās atpakaļgaitā. Lēni. Tik lēni, cik vien iespējams. Pēkšņi caur laika miglu meitene ierau­dzīja telpā atmuguriski ienākam milzīga auguma vīru. Nu, protams, tā kā Mollija virzījās laikā atpakaļ, viss notika apgrieztā secībā. Sakumpušais Vakts soļoja šurp un turp pa telpu un tad notupās uz grīdas. Tad viņš atmu­guriski izgāja no telpas kopā ar Džaipūras maharadžu. Bija tā, it kā Mollija tikko būtu attinusi atpakaļ video­kaseti un otrādā secībā vērojusi to, kam tūlīt jānotiek. Mollija apstājās. Laika ceļošanas migla izzuda, un viņa visu saskatīja skaidri.

Mollija vēlreiz pārliecinājās, ka ir pilnībā paslēpusies aiz gobelēna, un nogaidīja.

Tad viņa dzirdēja, kā Vakts kāpj augšup pa kāpnēm. Viņš bija nikns, jo viņam, kā parasti, bija par maz vie­tas.

Vakts atrāva vaļā durvis un, velkot maharadžu aiz sevis, ievēlās telpā. Mollija tik tikko uzdrīkstējās elpot. Viņa cītīgi klausījās un vēroja notiekošo pa caurumu gobelēnā. Meitene pievērsa skatienu Vakta ierocim.

Un no šī brīža tu būsi manā varā, Vakts paziņoja hipnotizētajam maharadžam.