Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Tad Mollija pamanīja, ka Vakta pirkstos ir sarkans kristāls. Neko nesakot, viņš uzlika roku uz vecā prinča pleca un cieši satvēra akmeni. Mollija nespēja noticēt savai veiksmei. Vakts gatavojās vest Džaipūras mahara­džu nelielā laika ceļojumā pārcelt viņu nelielu gabaliņu uz priekšu un nostiprināt hipnozi ar paroli, kamēr viņi peld laikā. Nedomājot ari Mollija satvēra savu sarkano kristālu.

Stāvot aiz gobelēna, Mollija noskaņojās un lika savām dīvainajām jaunajām antenām sajust, kurp dodas Vakts. Tas bija tā, kā sekot kādam tumsā.

Vakts un Džaipūras maharadža nemainīja savu atra­šanās vietu, bet lēni virzījās uz priekšu laikā, un Mol­lija viņiem sekoja. Pa caurumu gobelēnā viņa skaidri saskatīja abu vīriešu stāvus, kaut arī pārējā telpa zibēja garām rīta gaisma, vakara gaisma, sveču gaisma. Mol­lija atslēdza savu prātu un ļāva sevi vadīt izjūtām. Ja vien viņai izdotos noturēties abiem līdzi, viņa izdzirdētu paroli. Mollija varēja saklausīt tikai nelielus fragmentus no Vakta teiktā, taču, ja viņa nomaldītos no šīs konkrētās laika zonas, tad viņas ausis vairs neatrastos tajā pašā laikā, kur runātājs, un tad viņa nedzirdētu vārdus. Tas bija ārkārtīgi grūti. Bija tā, kā klausoties kādu telefona klausulē, ja līnijā ir sakaru traucējumi un daži vārdi nav sadzirdami.

-Tubūsi… manā… līdz.. .Tagadun.. .būs slēgta… vār­diem… "Vāps"… pateikšu vēlreiz… "Atslēga"… "Pāv"… Vakts apturēja laika lidojumu, bet Mollija metās laikā uz priekšu un prom. Viņa vairs nevēlējās palikt Vakta tuvumā. Izmantojot antenas kā lidmašīnas nosēšanās aparātus, Mollija uzmeklēja laiku, kad bija atstājusi

Odžasu. Viņa atvēra acis un palūkojās gar gobelēna malu.

-     Cik ilgi es biju projām? meitene vaicāja, iznākot no aizsega.

Odžass izskatījās satriekts. Tu biji prom divas minū­tes! Viņš nopētīja meitenes seju, un no tā, kā zēns pacēla uz augšu uzacis, Mollija saprata, ka viņas āda kļuvusi zvīņaināka.

-     Ideāli noteikts laiks, viņa teica, izliekoties nema­nām Odžasa skatienu.

Ceremonija ārā joprojām turpinājās. Visi apmetņos tērptie vīri bija nometušies ceļos un pliķēja cits citu ar garām, zaļām spalvām.

Mollija metās pie zemē sēdošā vecā maharadžas un sagrāba viņa roku. Meitene satvēra sarkano kristālu un lēnā lidojumā veda sevi un maharadžu uz priekšu laikā. Mollijai bija aizdomas, ka laika ceļošanas atslēgu var dabūt vaļā tikai šādā stāvoklī.

-      Tu tagad esi brīvs un vairs neatrodies mahara­džas Vakta hipnozes varā. Es tevi atbrīvoju ar vārdiem "Vāps!"… "Atslēga!"… Nekas nenotika. Ar vārdiem "Pāvs!"… "Atslēga!"

Mollija slīdēja lēnākajā iespējamajā laika ceļošanas ātrumā un saspringti domāja. Viņa noteikti bija palaidusi garām kaut ko no Vakta teiktā.

-      Ar vārdu "…", meitene minēja. "…"… "…"… "…"… Joprojām nekas nenotika. Mollija padevās. Džai­pūras maharadžam viņa palīdzēs vēlāk, bet tagad viņai vajadzēja taupīt enerģiju. Mollija aizveda sevi un maha­radžu atpakaļ Odžasa laikā. Zēns izskatījās uztraukts.

-     Nu, kā veicās?

-     Es to nespēju izdarīt.

Odžass skumji nošūpoja galvu. Neņem galvā! Tu vis­maz centies. Bet tagad, Mollij, mums aši jādodas atpakaļ uz ratiem. Redzi, ceremonija ir beigusies. Un tiešām, pagalms ārā bija tukšs.

Mollija izmantoja mirkli, lai pieskartos vecā vīra vai­gam. Odžass noglāstīja viņa kājas un dārgakmeņiem rotāto potītes sprādzi.

Tikai pagaidi, Mollija teica, mēs atgriezīsimies un tevi atbrīvosim. Un ar Vāktu mēs tiksim galā, neuz­traucies. Viņš nemaz nav tik modrs, kā viņam pašam šķiet. Gan mēs viņu pārsteigsim nesagatavotu. Maha­radža mirkšķināja acis un nošņaukājās. Mollija cerēja, ka vecais vīrs viņu saprot. Viņa apzinājās, ka pašas tikko dotais drosmīgais solījums bija domāts tikpat labi viņai pašai kā maharadžam. Dvēseles dziļumos Mollija jutās tikpat pārliecināta par sevi kā pele ērgļa nagos.

Tad viņa kopā ar Odžasu steigšus devās lejup pa nevie­nādajiem akmens pakāpieniem. Viņi slepus izslīdēja ārā pa durvīm.

Viņiem par lielu izbīli furgons bija prom.

divdesmit pirmā nodaļa

Mollijas kuņģis apmeta kūleni. Vai Rokijs, Petula un Forests bija atklāti? Meitene palūkojās augšup sār­tajās vakara debesīs, it kā atbilde slēptos tur.

-     Klusu!

Ar milzīgu atvieglojumu Mollija ieraudzīja Rokija tumsnējo seju paceļamies virs pakāpieniem, kas veda kaut kur zem pils. Viņa un Odžass steidzās pie drauga.

-     Kas notika? Rokijs jautāja. Petula ielēca Mollijai rokās, un meitene suni apkampa.

-      Vakts izpildīja kaut kādu savādu ceremoniju. Mēs atradām veco vīru, kam tiešām pieder šī pils. Es cen­tos viņam palīdzēt, taču nekas nesanāca. Kas notika ar jums?

-      Pienāca daži virtuves strādnieki un sāka runāt ar furgona kučieri. Viņi iegāza ratos atkritumu kravu un lika viņam izvest to visu no pils. Protams, es nevarēju pret viņiem lietot balsi es taču nerunāju viņu valodā. Mēs vienkārši izlēcām ārā tā, ka viņi mūs nepamanīja.

-    Vecīt, tie atkritumi nu gan smakoja! sūrojās Forests, lasot no galvas zaļas mizas. Manas bizītes smird!