Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Furgons izbrauca no pilsētas un nonāca laukos, kur ceļmalas rotāja zālāji un laukos zēla cukurniedres. Viņi brauca gar koku birzīm, kur zaros karājās lieli augļi un pļavās ganījās sapītas kazas. Forests rādīja mango kokus un pistāciju riekstu kokus, kā arī čūsku, kuru neizdevās saskatīt nevienam citam, bet tad apklusa. Visi bija pār­guruši daļēji no ilgā ceļojuma ar vilcienu, bet pārsvarā, vismaz Mollija, Rokijs un Forests, no ceļojuma laikā, jo tas tiešām bija ļoti nogurdinošs. Tā nu draugi iekārtojās ērtāk uz zemnieka džutas maisiem un drīz vien, furgona šūpošanās un no attālā tempļa skanošās lūgšanas ieai­jāti, iemiga.

Kad Mollija modās, saule jau bija noslīgusi gandrīz līdz pašam apvārsnim. Rokijs jau bija pamodies. Viņš uzsmaidīja meitenei. Rati kratījās pa zemesceļu, kura kreisajā pusē pletās neauglīga ieleja. Tieši priekšā slējās liela, pelēka pils. No maza ciematiņa kalna pakājē līku­mains, no abām pusēm ar mūriem norobežots ceļš veda uz ieeju kalna galā esošās pils vārtos.

Mollija secināja, ka laikā, kamēr viņa bija iemigusi, viņas galvā ir parādījušās jaunas atmiņas no viņas hip­notizētās desmitgadīgās būtnes. Viņa atcerējās, ka Vakts ziloņa mugurā bija uzvedis viņas šajā pilī kalna galā un tad atstājis gliemežvāldem rotātā istabā, izņemot pavi­sam mazo Molliju, ko paņēma sev līdzi.

Kad Mollija to pastāstīja Rokijam, tas sarauca degunu.

-     Tas ir tik pretīgi, viņš teica.

-      Tas ir briesmīgi. Tagad mana dzīvība atkarīga no Vakta kaprīzēm. Ja viņam uznāks kāds untums un viņš izlems mani nobeigt, es būšu mirusi. Ak, tagad es esmu šeit? Nu, es vienkārši izzudīšu. Un zini, ja tā notiks, ja viņš nogalinās mani kā zīdaini un es nemūžam nebūšu uzaugusi bāreņu namā, tad mainīsies ari visa tava dzīve. Mēs nekļūsim draugi, tu visus šos gadus mani neaizstāvēsi, mēs nemūžam kopā nenonāksim ne Ņujorkā, ne Losandželosā. Kas gan lai zina, par ko tu tagad būtu izaudzis?

-     Par bēgli Amerikā, attrauca Rokijs. Mani būtu adoptējusi tā ģimene, un es būtu aizbēdzis.

-     Man gribētos izdomāt kādu veidu, kā pievārēt Vāk­tu. Mollija sarauca pieri. Šādi viņu vajājot, mēs neko neiegūstām. Petula nolaizīja Mollijai roku un saslēja ausis, it kā vēloties noskaidrot, kāpēc Mollija ir tik saspringusi.

-    Tev tas jāuztver, lūk, kā, saprātīgi skaidroja Rokijs. Ja viņš nogalinās tevi kā zīdaini, tad tu to nemaz neju­tīsi. Tevis vienkārši nebūs.

Mollija iepleta acis, kā ieraudzījusi spoku.

-      Pat tad, ja tas sāpētu, tu to nejustu tagad. Tas viss jau būtu tavā pagātnē. Domāju, ka tu atcerētos, kā viņš gatavojas tevi nogalināt un tās būtu šausminošas atmiņas -, un tad jau tu būtu mirusi. Ja jau sākam par to runāt, tad šobrīd Indijā neatrastos ne tu, ne es, ne Forests, ne Petula, jo pagātne būtu tevi vienkārši iznīci­nājusi. Viss notiktu tā, it kā tu būtu mirusi agrā bērnībā, un nevienam no mums nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kas būtu varējis notikt. Lūk, kā būtu! Tāpēc neuz­traucies, Mollij. Nav jēgas.

-     Bet paskaties, Rokij! Mollija parādīja zēnam rētu uz kakla.

-     Kad tas notika?

-     Kad mēs devāmies nākotnē.

-      Bet vai to nepavada atmiņas par to, kā tā gadīju­sies?

-     Nē.

-     Savādi.

-    To es saprotu. Rokij, tu zini: ja Vakts nogalinās pašu mazāko mani, pirms es būšu atradusi hipnozes grāmatu, Kornēlijs būtu darījis visu, ko vēlas Vakts. Un tas pasau­les iedzīvotājiem nemaz nenāktu par labu. Tāpēc pastāv daudz svarīgāks iemesls, lai neļautu Vaktam nogalināt manas mazākās būtnes. Bet es jau tāpat negribu mirt. Man vēl ir tik daudz darāmā. Es gribēju nodibināt hip­nozes slimnīcu, nevis dzīties pa visu Indiju pakaļ šim trakajam. Lūk, ko es biju iecerējusi!

Rokijs pasmīnēja. Varbūt viņš būs tavs pirmais pa­cients.

-     Un tu, Rokij, varēsi sarakstīt dziesmu par šo visu tad, kad tas reiz beigsies.

Nu jau Mollija jutās labāk. Viņa pamodināja Odžasu un lūdza viņu, lai viņš liek krunkainajam braucējam ieskatīties viņai acīs, lai varētu to hipnotizēt.

Drīz vien vecā vīra kataraktas skartās acis kļuva stiklainas, bet Odžass deva viņam pavēli piebraukt pie pils un teikt, ka viņam jāpaņem daži paklāji lāpīšanai.

Mollija, Rokijs, Forests un Petula paslēpās zem džutas maisu kaudzes furgona aizmugurē, bet Odžass nosēdās blakus kučierim. Zēns bija novilcis savu jauno žaketi, tā ka nu viņa krūtis bija kailas, tāpat arī viņš bija uzvilcis savas vecās bikses.

Furgons sāka braukt augšup pa akmens plākšņu ceļu uz Dzintara Pili.

deviņpadsmitā nodaļa

Zakija soļoja šurpu un turpu pa istabu. Viņš bija atbrī­vojies no pieķēzītajām biksēm un tagad, pēc vannas, svaigs kā gurķītis smaržoja pēc krustnagliņām un apel­sīnu eļļas. Pirms tam viņam vēl nekad nebija tā misējies. Viņš ielēja sev medus un kumelīšu uzlējumu, cerot, ka tā izdosies nomierināt satrauktos nervus. Taču tas nebija iespējams, jo pagalmā zem savām istabām viņš redzēja garā halātā tērpušos Vāktu, kas žestikulēja un deva ska­ļus rīkojumus paveciem priesteriem, kuri drūzmējās ap viņu.