Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Laimīgā kārtā Zakija nezina, ka Odžass ir mūsu draugs. Mollija uzlika roku sev uz vēdera, atcerējusies Zaldjas violeto metāla kapsulu. Ceru, ka šis nodevējs spēj atrast vienīgi laiku, kur kāds atrodas, nevis vietu. Citādi, ja Zakija to ieslēgs, viņš redzēs, ka esam tieši virs viņa.

Mollija vēroja, kā Petula pa vagona jumtu skrien viņai pretī.

-    Piebremzē, Petula! Mollija pie sevis čukstēja. Tu taču negribi nokrist zemē.

Petula elsdama pieskrēja pie Mollijas un uzreiz sāka ar ķepu kašāt vagona jumtu.

-     Odžass ir atnesis ūdeni, Mollija teica, un ēdienu.

Petula nopūtās. Viņa blenza metāla jumtā un vēlējās,

kaut varētu redzēt tam cauri.

Vagonā zem draugu pulciņa Zakija iemidzis gulēja uz vilciena plaukta. Pulverītis, ko viņa tējā bija iebērusi tējas veikaliņa saimniece, jau sāka iedarboties, un viņa kuņģis burbuļoja. Smalkais nākotnes aparāts kabatā bija izslēgts. Zakija bija atteicies no tā pakalpojumiem, jo tas šķita pārkarsis. Viņam pretī sēdēja divas sievietes krinolīnos un pietvīkušām sejām; tās izskatījās ārkār­tīgi neapmierinātas ar dzīvi un atvēsinājās ar vēdekļiem ziloņkaula kātos. Viņās nepatiku radīja gan šī cilvēka rupjība, gan viņu vīru neuzņēmība. Abu sieviešu vestēs tērptie vīri stāvēja pie durvīm un stulbi smaidīja, it kā būtu hipnotizēti; tādi viņi, bez šaubām, arī bija.

-      Man jāsaka, vienai sievietei izdevās izdvest no savas cepures plīvura aizsegtās sejas, ka jūs, cienītais, uzvedaties kā mežakuilis.

Zakija kā piekrītot nopirdās, nošņaukājās un turpināja krākt. Gaisu piepildīja neciešama smirdoņa.

-     Tas nu ir par daudz! dāmas, piespiedušas kabat­lakatiņus pie deguna, aizgāja.

Odžass atgriezās ar ūdeni, sviestmaizēm un dažādu dārzeņu maisījumu karija mērcē. Visi ēdamo notiesāja ātri, jo ēšana uz braucoša vilciena jumta būtu kā ekspe­riments, kurā jāpierāda, vai ir iespējams ēst stiprā vējā. Un tad vilciens nosvilpies atkal sāka braukt.

No vagona jumta draugi redzēja koku gatves, tālumā villas, kurās dzīvoja briti, un vienkāršus indiešu ciemus. Viņi redzēja majestātiskas pilis, kas piederēja indiešu bagātniekiem, un senus hindu tempļus, kuri līdzinājās smilšu pilīm, kādas bērni veido pludmalē, pilinot no sau­jas slapjas smiltis vienā punktā, līdz izveidojas stingra būve. Viņi redzēja Viktorijas laika formas tērpos ģēr­btus indiešu kareivjus, bet laiku pa laikam ari pa kādam britu virsniekam un kavalēristam zirga mugurā. Vilciena pasažieri pabrauca garām krāsainiem ļaužu pūļiem, kas izpildīja reliģiskus rituālus tempļu ārpusē, un viņu acu priekšā nozibēja neskaitāmi lauki, kuros strādāja indiešu zemnieku ģimenes. Un tad beidzot pēc septiņām ilgām stundām vilciens bija nonācis Džaipūrā.

Mollija ar draugiem vēl arvien sēdēja kā sastinguši, kamēr visi pārējie kāpa zemē no vilciena. Viņu ausīs jo­projām kauca vējš, bet sejas bija saules apcepinātas un netīras no putekļiem un lokomotīves dūmiem. Mollija vērīgi lūkojās, līdz pamanīja pūlī iejūkam Zakiju. Viņa gaita bija dīvaina tāda, it kā kaut kas būtu atgadījies ar viņa biksēm. Un tā ari bija. Laikā, kuru Zakija pavadīja miegā, tējas veikaliņa saimnieces pulveris bija izraisījis nepatīkamu eksploziju viņa dibengalā. Pūlis pašķīrās, dodot viņam ceļu, un Mollija pamanīja trīs indiešu bēr­nus, kas ķiķinot aizspieda degunu un rādīja ar pirkstu uz Zakiju. Zakijam beidzot izdevās izlīkumot līdz tak­sometru stāvvietai un nostāties garās gaidītāju rindas priekšgalā. Divi smalki britu varasvīri kopā ar savām sie­vām cēla skaļus iebildumus, taču drīz vien tika nomieri­nāti ar hipnozes devu. Zakija ietrausās ratos un norādīja sava brauciena virzienu.

Tomēr, pirms šie cilvēka vilktie rati sāka kustēties, pie tiem pieskrēja trīs pusaugu zeņķi. Katrs no viņiem pacēla gaisā roku un meta Zakijam kaut ko, kas no attāluma izskatījās pēc miltu paciņām. Pēc trieciena pret ķermeni tās pārsprāga, ietērpjot Zakiju sarkanos, oranžos un zilos krāsu plankumos. Pusaudži smejoties lēkāja apkārt Zaki­jam, bet tas piecēlās ratos stāvus un kratīja pret viņiem dūri.

Ko tas viss nozīmē? jautāja Rokijs, kad rati aiz­brauca.

Odžass iesmējās. Martā visā Indijā svin Holi svētkus. Tiek izsviests milzum daudz krāsainas tintes. Kā gan tev šķiet, kāpēc mana tunika, kuru es valkāju iepriekš, bija tik krāsaina? Deli svinības jau ir gandrīz beigušās, taču šķiet, ka šeit visi uzjautrinās vēl joprojām.

Beidzot, mirkstot zilas, sarkanas un dzeltenas krā­sas traipos, kas tika šķiesti uz rindā stāvošajiem, visi iespiedās vēršu vilktā furgonā. Odžass bija uzzinājis, ka Zakija devies virzienā uz vietu, kuras nosaukums ir Dzin­tara pils, tāpēc deva rīkojumu vecajam zemniekam, kurš viņus veda, braukt turp.

Kad viņi attālinājās no stacijas, Holi svētki pavērās skatam visā savā krāšņumā. Pūli izklaidēja dejotājas. Citas dziedāja priecīgas svētku dziesmas. Cilvēki ķirci­nāja cits citu vai šļāca citiem virsū krāsainu šķidrumu no dīvainām deviņpadsmitā gadsimta ūdenspistolēm. Visi gavilēja un smējās.