Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Kāpēc tu to darīji, Odžas? Tu zināji, ka mēs nedrīks­tam pievērst sev uzmanību. Šī, vai zini, nav nekāda spē­līte. Mēs tev teicām, ka mums vajag tavu palīdzību. Tā tu mums nepalīdzi. Tevi varēja notvert. Tu zini, ka mēs varam tev samaksāt. Tev nevajadzēja zagt kaut kādu smirdošu kabatas portfeli. Un tev vispār nav jāzog tas ir slikti.

-     Slikti? SLIKTI? Odžass kliedza. Tu tikko apzagi veikalnieku. Tu tikko palīdzēji man apzagt policistu.

Neesi tik augstprātīga! Tu esi tikpat slikta kā es. Atšķirība ir tā, ka man šajā pasaulē neviena nav un ir jārūpējas pašam par sevi. Uz ielas dzīvot nav viegli. Man jātver katra iespēja, kad es to pamanu!

Mollija aprāvās. Viņa nebija mēģinājusi iztēloties sevi Odžasa stāvoklī. Meitene nokāra galvu.

-     Un es tāpat netaisījos doties jums līdzi, Odžass turpināja. Visas tās runas par to, kā Vakts nolaupījis tavas jaunākās būtnes no tavas pagātnes, es tām neti­cēju. Tas izklausījās vājprātīgi. Es domāju, ka jūs visi esat jukuši.

-      Domāju gan, ka tas izklausās vājprātīgi, Mollija nopūtās. Viņa palūkojās uz Viktorijas laika zēnu sev blakus, kurš turēja rokā zirņu šaujamo caurulīti. Mol­lija sekoja šāviena trajektorijai un ieraudzīja, ka zirnis karājas gaisā, lai trāpītu pa skaustu kādai liela auguma sievietei.

-     Paklau, Odžas, man ļoti žēl. Tev taisnība. Es esmu liekule. Vai tu, lūdzu, tomēr neiesēdinātu mūs vilcienā? Un vai tev būtu iebildumi, ja es ieliktu tā vira kabatas portfeli atpakaļ viņa rokā? Es tev to atlīdzināšu naudā. Vari uzvilkt savas jaunās drēbes, lai tevi nepazītu. Tad mēs atvadīsimies.

-     Ak nē!

-     Lūdzu, Odžas!

-     Mollij, tev vajadzēja man parādīt, kā tu šādi sastin­dzini cilvēkus, kā tu spēj likt putniem karāties gaisā un vilciena dūmiem izskatīties cietiem!

-     Nebija laika.

-    Nē, taču tagad, kad esmu to redzējis, es ticu pārējam tavam stāstam.

-     Tiešām?

-      Ak jā, un tagad, kad zinu, ka tu neesi traka, es došos tev līdzi.

-     Tiešām?

-    Jā. Man nav ģimenes saišu, un man patiktu piedzī­vojumi. Taču atceries, to es daru par savu cenu. Desmit tūkstoši rūpiju.

Mollija pamāja. Sarunāts, Odžas, taču ar vienu notei­kumu ka tu vairs nezagsi no kabatām, lai nepiesaistītu mums uzmanību.

-     Un tu pieliksi klāt vēl to ceļojumu nākotnē.

-      Tā es darīšu, Mollija apsolīja, un viņi paspieda viens otram roku.

Vēl pēc piecām minūtēm kabatas portfelis atkal atra­dās tā īpašnieka rokā un Odžass stāvēja stacijā, tērpies savā jaunajā, pelēkajā kartačarinderā. Mollija ļāva pasau­lei kustēties.

Dažas minūtes uz platformas valdīja haoss, kad Vik­torijas laika vīrietis atrada kabatas portfeli savā rokā un satrauktais pūlis ap viņu pārbaudīja savu mantību.

Tad stacijā iebrauca vilciens, taurējot kā milzīga vā­roša ūdens tējkanna uz riteņiem, un starpgadījums bija aizmirsts.

Lokomotīve bija grandioza. Sākumā parādījās tās bū­rim līdzīgais buferis un augstais misiņa skurstenis, tad izliektā aizmugure, kur atradās ūdenstvertne. Uz lokomo­tīves sāniem greznojās uzraksts Deli raķete. Aiz tās atradās dzelzs platforma ar oglēm un vadītāja kabīne. Kurinātājs ar lāpstu meta ogles kurtuvē, uzkarsējot ūdeni tvertnē. Vadītājs apturēja vilcienu un vēlreiz parāva svilpes rok­turi, izlaižot stacijā lieko tvaiku. Gaidošie pasažieri sarosī­jās. Visi sāka stumdīties un grūstīties, lai iekļūtu vilcienā.

-     Kāpēc gan mums nepaiet atpakaļ laikā un nenoķert to vilcienu, kuru pārtvēra Vakts? jautāja Rokijs.

-      Pārāk bīstami, Mollija atbildēja. Es jau par to domāju. Ja viņš pieķers, ka mēs viņam sekojam, tad viss cauri. Varam uzskatīt, ka esam izcepti uz lēnas uguns. Skaties, šis vilciens piepildās tik ātri. Nemaz nezinu, kā mēs atradīsim sev vietu. Un tiešām, Viktorijas laika angļi, kam likās, ka vilciens pieder viņiem, badīgi pie­pildīja četrus labākos vagonus vilciena priekšgalā, kuros bija vēdekļi, bet indieši, kam angļi atteicās sēdēt bla­kus, jau bira ārā no diviem pēdējiem, karstākajiem vago­niem.

-     Paskat tikai! Segregācija! Pretīgi, vai ne? teica Fo­rests. Tev būs prieks dzirdēt, Odžas, ka nākamajos laikos visu rasu cilvēki sēdēs kopā! Pasaules pilsoņi, vecīt!

-      Taču mums tur nav, kur sēdēt, Mollija norādīja. Vagoni ir pārpildīti.

-     Nav ne vainas, iesmējās Odžass. Mēs brauksim uz jumta.

Mollija paskatījās uz viņu. Uz vilciena jumta?

-    Visnotaļ un pavisam noteikti, Mollij. Uz jumta būsim tuvāk dieviem.

-      Mēs jau vienmēr varam doties nākotnē un noķert reaktīvo vilcienu, vai kas nu viņiem tad būs, Rokijs atgādināja Mollijai. Tad viņš pašūpoja galvu. Bet zini, Mollij, braukt uz jumta izklausās labi.

astoņpadsmitā nodaļa

Vakts brauca ārkārtīgi greznā vilcienā. Viņš Deli sta­cijā turēja pats savus īpašos vagonus. Kad bija kaut kur jābrauc, viņam atlika tikai paņemt lokomotīvi no kāda cita vilciena, un tā viņš arī šodien bija izdarījis.

Vakts atgūlās uz dīvāna un pārdomāja, cik uzjaut­rinoši bija saniknotie, garlaicīgie cilvēki Deli stacijā.