Neiepazītā Latvija

Vēl tālāk Rencēnu virzienā bijusī Lutera muiža, kas jau gadsimtu mijā bija atdota par pareizticīgo mācītāja muižu. Bet uz jautājumu, kur ir Burtnieku pareizticīgo baznīca, kas 20. gs. 20.-30. gados uzcelta pēc Vladimira Servinska projekta, ap­kaimē neviens nezina atbildēt, jo tā atradās Ēveles pagasta Dak­stos (kara laikā nodegusi), kur vēl līdz 1956. gadam apbedīša­na notikusi pareizticīgo kapsētā. Šajā muižā pēc 1764. gadā sa­stādītās grāmatas bērnus mācījis Jaunzemja Miķelis.

Atgriežamies Silzemnieku pagriezienā un dodamies Burt­nieku baznīcas virzienā. 500 m no krustojuma pa labi redzami Vaivari (1803), bij. draudzes skola. Jau 1685. gadā minēts, ka te darbojusies viena no pirmajām Latvijas lauku skolām. Šajā skolā mācījies rakstnieks un žurnālists Haralds Eldgasts, īstajā vārdā Jānis Miķelsons (1882-1926), apglabāts Rīgā, Meža ka­pos. Viņš bijis "Kurzemes Vārda" redaktors, vairāku romānu, ceļojumu aprakstu u. c. autors. Vilis Ccdriņš skolai veltījis dze­joli "Draudzes skola":36

Aiz baznīcas, pie četriem ceļiem celta,

Kā putna ligzda vīta lapotnē,

Lūk, skola māj zem liepu zieda zelta /../

Par draudzes skolu stāsta teiku37 , ka tur redzēts melns tēls, sagāzusies klases šķērssiena, garām skrējis zirgu bars, viens pa­kritušais zirgs pārvērties par akmeni, kuru pa nakti aiznesis "bars melnu kungu". Tad visiem palicis skaidrs, ka skolā mājo velni un pāris gadus neviens vairs nav gribējis sūtīt bērnus tanī skolā, bet gan citās. Velni "nav mitējušies apmeklēt skolu, līdz mācī­tājs tos izdzinis". Skola slēgta 1931. gadā. Šī skola saukta arī par Pilskalna skolu, jo uz ZA no netālajiem Rugājiem (1931), atrodas Rugāju pilskalns. Tas nebūtu uzskatāms par senu no­cietinātu vietu, bet drīzāk par kapsētu vai pileni. Tālāk aiz ma­zas upītes Klētnieki (20. gs. 30. gadi), aiz tiem pie Ērgļu auto­busu pieturas jāgriežas pa kreisi uz Dambjiem (dzīvojamā mā­ja celta 1880. gadā, kūts - 1933. gadā). R. Birzgaļa vectēvs stāstījis, ka Damba mājās dzīvojis sevišķi stiprs, liela auguma saimnieks, ko apkārtējie saukuši par "Damba tēviņu". Kad vi­ņu kā malu mednieku pagasta uradņiks gājis apcietināt, palī­gos paņēmis divus vīrus, bet vienu Damba tēviņš uzsviedis uz klētiņas jumta un otru pārmetis pāri sētai sakņu dārzā. Urad­ņiks tad devis "kājām ziņu". Saimnieks miris lielā vecumā un bijis neparasti stiprs līdz nāvei.

Lejā pie Burtnieku ezera ZR virzienā no mājām liels ak­mens, saukts Lāčplēša guļa. Akmens nav augsts, nedaudz pāri metram, bet māju iemītnieki gan apgalvo, ka tas lēnām ceļo­

ties uz augšu, agrāk bijis ļoti liels, tad nosēdies, tagad atkal paceļoties. Izklau­sās tas ne visai ticami, tīri vai jāsāk prā­tot, vai pašam stāstītājam puikas gados strauji stiepjoties garumā, akmens neli­cies arvien mazāks.

Jāredz Dambju dižozols - septītais pēc resnuma Latvijā. Tas atrodas uz DA no mājām, gravas malā. Tā stumbra ap­kārtmērs 8,4 m, taču tā virszemes sak­nes gravas malā izplatās līdz 20 m ap­kārtmērā kā kāda nezvēra taustekļi. Par šo ozolu stāsta teiku, ka zviedru kara­vadonis iespraudis vienu mietu zemē un teicis, kad viņi nākšot atpakaļ, ozols sākšot augt. Taču par 10 km attālumā bijušo Ren­cēnu paegli stāsta stipri līdzīgi: zviedru karalis, atstādams Lat­viju, ceļa malā iespraudis paegļa nūjiņu un teicis: ja šī nūjiņa augs, tad es šo zemi vairs neredzēšu, ja neaugs, tad es to reiz dabūšu atpakaļ. Nūjiņa izaugusi par lielu koku, kura celms vēl bijis redzams 1923. gadā38 . Tagadējie Rencēnu skolotāji gan nezina pat koka bijušo vietu. Zinot abas teikas, liekas, vai tik šis Rencēnu koks vairāku paaudžu laikā nav ietekmējis arī Damb­ju ozola nostāsta rašanos.

Par ceļu Burtnieku baznīcas virzienā savulaik rakstījis Vilis Ccd- riņš tēlojumā "Ezerkrasta ciemos"39 : "Gājienu uz ezeru tīkami iesākt pa Burtnieku baznīcas kalnaino lielceļu, kam gar abām pu­sēm sastādītas ābeles par piemiņu kritušajiem cīnītājiem. Padarīt par aizgājušo dienu atmiņas glabātājiem kokus bijusi laba burtnie- ciešu doma, jo mūžīgo dzīvību un zemes atjaunošanos nekas tik jauki neizteic kā izplaukusi, ziedoša, augļu pilna vai vētrās stingri izplētusies ābele". Jau tolaik šajā vairākus kilometrus garajā ceļā dažas ābeles trūkušas, tagad gan jāsaka, ka tikai dažas saglabāju­šās. Tās bija dāvājis Soha dārzniecības īpašnieks Balodis Rīgā, Burt­nieku Cāļu mājas saimnieka dēls.

Eduards Suits uz ceļa starp Ērgļiem un pagriezienu uz ka­piem pēckara gados naktī pamanījis tumšu cilvēka stāvu, kas negaidīti uzradies un pie Ve­co kapu ceļa gala tikpat ne­gaidīti pazudis.