Neiepazītā Latvija

1995. gada 29. aprīlī noti­ka Māsēnu dzimtas pulcēšanās, kuras laikā savukārt iestādīja bērzu un ogābeļu rindu gar ce­ļu uz Vecajiem kapiem, kuri iekārtoti 1784. gadā. Kā rak­sta V. Cedriņš40 :"[..] zem mil­zīgiem kokiem viz baltām ziedu zvaigznēm nosēti jasminkrū- mi, smaržo dievkociņi 1111 kapu kopējas nes pilnus klēpjus ar granti, ko pakaisīt ap kapu celiņiem." Kapličas priekšā apgla­bāts Jēkabs Māsēns, kura no latīņu valodas pārtulkotā Dantcs "Dievišķā komēdija" publicēta 1921. gadā, citi tulkojumi no grieķu un vācu valodas (J. V. Gētes, Homēra, I. Kanta 11. c. darbi) gan palikuši rokrakstā, jo, piemēram, Rainis J. V. Gētes "Faustu" vēlāk pārtulkoja kvalitatīvāk. Kapliča ir vecākā Val­mieras rajonā - celta 1788. gadā pēc draudzes mācītāja Hein- rilia Gulekes projekta, kurā apvienotas vēsturisko stilu arhitek­tūras un tautas celtniecības tradīcijas. 18. gs. beigās celti arī kapu vārti (vārtkambaris).

Kapos ir izdevība apskatīt pašu senāko monumentālās tēl­niecības darbu rajonā - ap 1825. gadu uzstādīto ampīra stilā darināto pieminekli Rencēnu muižas īpašniekiem Zīversiem. Smilšakmens obelisks ar metāla krustu virspusē balstās uz ak­mens lodēm, kas saglabājušās tikai daļēji. Apglabāto dzīves dati un tā laika izpratnei atbilstošs dzīves novērtējums iekalts obelis­ka skaldnēs. Barona T. H. Srēdera, kas 1816. gadā nopirka Rū- tes un Cālītcs pusmuižas, stipri vienkāršāks apbedījums atrodas kapličas tuvumā.

No kapu ieejas pa kreisi siltumtehnikas speciālista profesora Jāņa Āboliņa (1906-1990), kas daudz rūpējās par lauksaimnie­cības pārstrādājošo nozaru praktisko vajadzību apmierināšanu, dzimtas kapi. Pie Latviešu agronomu biedrības ārzemēs 1990. gadā tika dibināts profesora J. Āboliņa fonds, kas atbalsta

lauksaimniecības speciālistu sagatavo­šanu Latvijai, līdzīgs fonds studijām ār­zemēs 1993. gadā tika dibināts arī Lat­vijā. Piemineklī minēti arī citur apgla­bātie dzimtas locekļi - arī viņš pats apglabāts I Meža kapos Rīgā. Kapsētas kreisajā pusē uzmanību piesaista metā­liskais 2,4 m augstais Ampermaņa ka­pa piemineklis neogotiskās formās, šā­da rakstura pieminekļi Latvijā saglabā­jušies visai reti. Par latviešu ģimeņu lik­teņiem liek domāt netālu blakus eso­šais Burtnieku pagasta Eniņos dzimušā Jāņa Vintēna (1900-1919) apbedī­jums. Viņš bija viens no kādreiz plaši daudzinātiem 11 Valmie­ras komjauniešiem, komjaunatnes organizatoriem un tās CK locekļiem, kamēr viņa brālis Miervaldis bija aktīvs aizsargs. Par Jāņiem runājot, senāk Burtnieku baznīcas galā Jāņus vienmēr sāka svinēt, ar kroņiem ejot uz kapiem godināt mirušos Jāņus, vēl senāk pakrastē pie ūdens uz akmeņa atstāja pamatīgu kroni Lielajam Jānim, kas te kādreiz dzīvojis un bijis "svēts vīrs".

Vēl no kapos apglabātajiem var pieminēt teologu, LU do­centu Ludvigu Ādolfu Bērziņu (1874-1925), skolotāju, diri­ģentu Jāni Kaktiņu (1827-1901), kurš kopā ar J. Caunīti sastā­dījis 100 dziesmu un ziņģu krājumu (1858), 1864. gadā diri­ģējis pirmos novada dziesmu svētkus Dikļos, Lāčplēša Kara or­deņa kavalieri Jāni Liepiņu (1891-1957).

Kā stāstījis J. Zaķis, viņš jaunībā sarunājis randiņu ar savu mei­teni kapos jau patumšā vakarā. Gaidījis sēžot uz soliņa, bet meite­nes vietā pienākusi sieviete baltā ķitelī un sākusi "dzīties virsū", bijis jābēg. Vēlāk meitene izstāstījusi, ka ari viņai turpat gājis tāpat.

V. Ccdriņš raksta41 : "Mirušo dvēseles, pēc veca ticējuma, līdz mirušo dvēseļu dienai klaiņo apkārt. Dvēseļu dienā, kad no visām sētām ļaudis brauc uz kapsētu, dvēseles ieritinās braucēju vezumos un nokļūst kapsētā. Daža dvēsele ļoti smaga, cita vieg­la, ko vedēji vēro tā, vai zirgs slapjš vai sauss."

Aiz kapiem Burtnieku ezera krasts. Jānis Akuraters (1876- 1937) dzejolī "Burtnieku ezers"42 gan saka:

"Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus, Meklēts un neatrasts

Šai vietā pie kapiem krasts gan jāsauc par sarkanu, jo 12 m augstajā kraujā kādreiz atsedzās sarkanais smilšakmens, bet ta­gad apaugums to traucē saskatīt. To savulaik pamanījis Vilis CedriņŠ, dzejolī "Burtnieku kapsēta"43 viņš vairākkārt atkārto:

a Ezerā krūtis tev atstaro - iesārta radze un māls.

Vasarā miglu pie kājām pār viļņiem met Zilaiskalns tāls."

M. Celms par šo vietu raksta44 : "Sveiks, sveiks, tu skaistais skats! es teicu un steidzos prom no šīs visskaistākās vietas Burt­nieku krastā".

Noslēgumā vēl par teikām, kur minēta Burtnieku kapsēta. Kāds vīrs no mums jau zināmajām Dambju mājām, kad naktī gājis zagt salmus no mācītāj­muižas rijām, lai izietu tais­nāk, gājis caur kapsētu. Zie­massvētku sestdienas naktī ap pulksten 12 viņš dzirdējis, ka pa kapsētu nāk ļaudis un dzied ziemassvētku dziesmas. Tad ieraudzījis dīvainu gājie­nu, kuram priekšgalā gājuši viņa piederīgie. Vīrs pārbijies un pēc laika nomiris45 . Cita teika46 vēsta, ka pa kapsētu staigājot "ļoti daudz burvju". Tur dzīvojot velni, kāda mei­ta tīšām vairākas naktis gājusi skatīties, līdz satikusi divus melnus kungus, kas griezuši