Neiepazītā Latvija

Pretējā šosejas pusē nogriežas ceļš uz kādreizējo Eiķina mui­žu. Sens muižas nosaukums ir Brosemoise, kur lībiešu vārds moi- se rāda, ka muiža iekopta agrākajā lībju kunga sētas vietā. No­stāsts vēsta, ka kņazs Grigorijs Potjomkins, Katrīnas Lielās favo­rīts, te izveidojis "Mazo Pētcrhofu", kur pārgulēt carienei20 . Valdnieces sagaidīšanā no apkārtnes saaicinātas skaistas meite­nes baltās kleitās, kas ziediem rokās stāvējušas no Ausmas kroga līdz muižai21 , pēc cita nostāsta22 no Burtnieku muižas līdz Ei- ķinmuižai. Tas carienei ļoti paticis, un viņa izteikusi vēlēšanos, lai tur, kur stāvējušas meitenes, tiktu iestādītas liepas. Burtnieku barons Sleidars (te teikā kļūda, pareizs uzvārds ir Srēders) tajā pašā naktī to realizējis. Vēl tagad muižā ved divas alejas - viena liepu, otra ozolu. Pret mājas verandu kādreiz esot audzis pat Katrīnas stādīts bērzs. Bet bērza koka krēsls, kurā sēdējusi ķeizariene, pēc tam nonācis saiešanas namā, kur uz tā sēdējuši tētiņi.

Te līdz 1994. gadam atradusies aptieka, kas minēta jau 1906. gadā izdotajā konversācijas vārdnīcā (Arnis Vīksna gan raksta, ka Burtnieku aptieka dibināta 1892. gadā, strādājusi līdz 1903. gadam, atjaunota 1922. gadā23 ). Dīķa augšgalā bija līk­loču kanāli, kas izveidoja 4 saliņas. No saliņas uz saliņu veda tiltiņi ar nemizotu bērzu margām. Vietā, no kuras visskaistā­kais skats uz dīķi, bijis balts apaļš paviljons. Eiķina muižā 1914. un no 1918. līdz 1930. gadam darbojusies skola.

Eiķina muižas pusgraudnieka ģimenē Lieplejās, tikpat kā blakus aptiekai, māju pirtī dzimis izglītības darbinieks Mārtiņš Celms (1888-1972, Ņujorkā, ASV), pārapbedīts Rīgā, I Meža

kapos. Viņš ir vairāku matemātikas mācību grāmatu autors, kas rakstītas gan Latvijā, gan trimdā. M. Celma kultūrvēsturiskais stāsts par Burtnieku novadu24 ir patiess, neizskaistināts, neap- jūsmots Burtnieku novada sūro gada laiku darbu ikdienas īste­nības tēlojums, iznākusi arī grāmata "Skolotāja atmiņas"25 . Liep- lejās 1996. gadā atklāja piemiņas plāksni. Tieši Liepleju mājās esot bijusi ķeizarienes Katrīnas naktsmītnes vieta.

Muižas aleja šoseju šķērso pie bijušā Ausmas kroga, kas te bijis jau no 1516. gada. Tagad tā vietā veikals. Šeit šoseja šķērso arī 15 km garo Eiķinupi. Kādreiz tā saucās Lakstene (tie, kas lasījuši Imanta Ziedoņa grāmatu "Tik un tā", atcerēsies arī Lak- stenes kalnu Madlienas novadā), tāpat kā muiža, kas jauno no­saukumu ieguvusi no Heidenenu dzimtas. Bet tilts šajā vietā kādreiz saukts par Lielo tiltu. Tumsā ejot gar upi, varot redzēt velnu lāpot kažoku26 .

Aiz tilta pa kreisi Negurskas, kas minētas jau vecajās zviedru kartēs, nosaukums poļu valodā nozīmē "piekalnīte", "mazkalni- ņi". Tagad uz vecajiem pamatiem jauna ēka, kur dzīvo Laimonis Zālītis, grāmatas "Burtnieki likteņgriežos" autors27 .

Viļķu rija (2001)

Tālāk atkal krustojums. Ceļš pa labi aicina uz Zvārtes karje­ru. Zvārtes pusmuižā dzimis gratiķis, aktieris un režisors Reinis Birzgalis (1907-1990, Bostonā, ASV), varbūt kāds atcerēsies viņa raksturīgās ilustrācijas latviešu tautas dziesmām28 . Pa ce­ļam vērts taisīt līkumus. Aleja pa labi ieved bijušajā Cāļu pus­muižā; par ozolu tās ceļa galā teika29 stāsta, ka Pērkons nospē­ris tā dobumā paslēpušos muižas kalpu. Pirmās agrārreformas lai­kā Cāļu pusmuižas vietā izveidojās 2 jaunsaimniecības: Ozolnieki un Riekstlejas, pēdējās dzimis literatūrvēsturnieks un grāmat­niecības darbinieks Ivars Riek­stiņš (1936). Pa kreisi no ceļa Viļķos 19. gs. (uz stenderes gan uzskrāpēts- 1903) rija ar platām četrslīpju jumta pārka- rēm, te saglabājusies ari rijas krāsns.

Pa labi - Ennītes (1924), kuru iepriekšējā māja nodegusi. Te tīrumā bijušas trīs resnas liepas, kuras esot "nopostījušas kop­saimniecības govis". Savulaik pie tām kartupeļu bedrē redzēts galvaskauss. Kā stāsta A. Bormanis30 , tur esot kāvušies zviedri ar poļiem, varbūt ar krieviem. Garklāvs, kura trīs meitas te esot nogalinātas, viņas te esot apracis un uzstādījis trīs liepas.

Tālāk no ceļa tikai drupas palikušas no Sutnikām, kur dzī­vojis profesors siltumtehniķis Jānis Āboliņš (1902-1990). Tei­ka31 stāsta, ka Sutnikās dzīvojis kāds saimnieks, kas bieži mīlējis krogā pasēdēt. Kādreiz, nākdams no kroga, stāstījis, ka esot ar pašu Velnu plēsies. Mājnieki gājuši skatīties, bet redzējuši tikai lielu, izplūkātu cini. Aku pie mājām esot racis tas pats Velns32 .

Vēl tālāk, pa labi no ceļa iepretim Zvārtēm jāpiemin Zaķīšu mežsargmājas komplekss (18-20. gs.), kur rija (18. gs.) diem­žēl gājusi bojā. R. Birzgalis minējis33 "rimi" par pagasta mājām, divas rindas no tās skan tā:

Meža sargu Zaķīt' sauc,

Zvārtes muižā puiku daudz.