Neiepazītā Latvija

9    LFK 641, 44.

10     LFK 1978,2189.

11     LFK 1978, 2678.

12    LFK 2049, 201.

13     LFK 2049, 202.

14    Šēnbergs E. Sensorum. Rīga, 1995, 5.

15     LFK 722, 3.

16     LFK 1978, 2236.

17     Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3. sēj., 399. lpp.

18     LFK 1978, 1936.

19     LFK 556, 2804.

20     LFK 2049, 742.

21     LFK 2049, 743.

22     laikrakstā "Ceļa Biedris", 1865, 7. okt.

23     Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga, 1929.

24     LFK 2049, 788.

25     LFK 1978,2229.

26     LFK 2049, 822.

27     LFK 2049, 792.

28     LFK 1978, 2220.

29     LFK 1980,2514.

30     LFK 1978, 1937.

31     LFK 2049, 786.

32    LFK 1978, 2228.

33     LFK 1978, 1937.

34     LFK 2049, 787.

35     LFK 2049, 737.

36    LFK 1978, 2046.

37     LFK 2049, 203.

38    LFK 1978, 2047.

39     LFK 2049, 177.

UZ BURTNIEKIEM, BET GARĀM TIEM

Parasti brauc uz Burtnieku centru, aplūko parku pie pils­drupām, varbūt pa ceļam iegriežas ari vecajā Briedēs krogā, ap­lūkot zirgkopības ekspozīciju. No centra pāri Burtnieku ezeram var saskatīt arī Burtnieku baznīcu, kas šoreiz būs mūsu nestei­dzīgā ceļojuma galapunkts.

Uz Burtniekiem jābrauc gar Varšavu - tā saucas kādas mājas Valmieras-Mazsalacas ceļa malā, tām tuvumā arī Romas. Kād­reiz jau pirms Varšavām bija jāgriežas nost no lielā ceļa, pašrei­zējais Burtnieku ceļš (īstenībā Ozolu-Rencēnu ceļš) izveidots, domājams, 20. gs. sākumā. Pie īguma autobusu pieturas uz ve­cajiem mājas pamatiem uzceltas Ābelītes. Savulaik īgumā dzi­mis Vecpiebalgas meiteņu draudzes skolas vadītājs un Vecpie­balgas labdarības biedrības kora diriģents Kārlis Stakle (1851—r), kurš ir arī vairāku grāmatu autors.

Pa kreisi no krustojuma pie Ramšām atrodas Kapu kalns. Senā teikā stāstīts, ka tur bijusi "lepna" baznīca ar kapsētu. Pēc baznīcas bojāejas dievgalda vietā esot dēstīts liels bērzs (pēc cita nostāsta kādreizējo durvju priekšā). Pie tā kādreiz bijis uzraksts "Visi, kas te nāks, raudās". Pēc 1. pasaules kara to nocirtis kāds jaunsaimnieks. Blakus purva vietā bijis ezers, kur nogremdēts baznīcas zvans, kas pēc baznīcas nopostīšanas (varbūt arī "vie­sulis norāvis no torņa, jo tas zvanījis tikai bagātajiem") pusdie­nās un svētku dienās esot rūcis. Kā nu kurā teikā - vai baznīca nopostīta karos, vai ļaudis bijuši turīgi un izlaidīgi, līdz kādu nakti lielā pērkona negaisā baznīca nogrimusi kalnā. Nogrimis gan tikai tornis "ar pulksteni", bet pašu baznīcu pērkons tā sa­spārdījis, ka akmeņi izmētāti pa visu kalnu. Bez torņa kalns nav palicis, tagad tur ir ugunsnovērošanas tornis.

Kad met ar akmeni pret zemi, šis kalns skanot1 . Ja visur citur "dažādi brīnumi notiek" divpadsmitos, vai nu naktī vai dienā, tad šeit baznīcas zvans skanot Jāņu naktī pulksten vien­padsmitos2 . Ceļiniekiem naktīs te reizēm ejot nopakaļ melns sunītis. Tas bijis īguma svētkalns, kur aizaugušajā kalnā ar­vien vēl atrodami daudzi svētakmeņi. Pēc senām ziņām tur bijuši vai nu divi krustakmeņi, vai arī akmens plāksnes ar iekaltiem krustiem. Arheoloģijas pieminekļu sarakstā tas ie­kļauts kā Lantu viduslaiku kapsēta.

Rakstniekam Arturam Gobām valmieriete Meta Riba stāstī­jusi teiku, ka kalnā dzīvojis burvis (Ramšu māju saimnieka sen­cis), kuru nokaitinājušas čūskas. Tad nu burvis kalnu un tuvāko apkārtni apbūris, sacīdams: "Te nekad neviena čūska nedzīvos!" Cits nostāsts3 vēsta, ka netālu pie Vākšēniem Kūžēnu mājās zvied­ru kara laikā nakšņojis kāds zviedrs, laikam zviedru vai igauņu karavīrs. No rīta, kad piecēlies, izgājis ārā un, pateicībā, ka labi uzņemts, ir teicis: "Ciktāl manas acis visapkārt redz, jūs nere­dzēsiet nevienu rāpuli". Starp īguma un Ramšas kalniem esot bijusi upe, naktīs varēts dzirdēt, ka tur raganas vēlējoties4 .

Burtnieku ceļā pa labi norāde uz Zemturiem. Šī saimniecība 1999. gadā piedalījās "Sējēja" konkursā un piena lopkopības no­zarē ieguva pirmo vietu. Višņevsku ģimene audzē arī smiltsērkšķus un gatavo 110 tiem eļļu un sulu. Vietā, kur tagad aug smiltsērkšķi, atrasta Rīgā kalta 14. gs. monēta. Šo māju, kādreizējās Seku mui­žas īpašuma, vecais nosaukums ir Punģis. Burtnieku pagastā ir sens teiciens: "Ja tu iesi gar Punģi, dabūsi ar klunģi"5 . Tuvumā arī Pun- ģa kalns - viens no trim pagasta augstākajiem pauguriem. Zemtu­ros dzimis Daugavas Vanagu fonda valdes loceklis Kūris Birzgalis (1924), kurš 1989. gadā saņēmis Daugavas vanagu zelta krūšu no­zīmi. Viņš ir Bradfordas Daugavas Vanagu organizācijas mūža biedrs, dzīvo Straumēnos, Anglijā.

Netālajos Rožkalnos (1925) neparastas monumentālas kāp­nes uz bēniņu telpu.

No Celmiņu autobusu pieturas pa kreisi Seku pusmuiža, ku­ras dzīvojamā ēka aprakstīta 1688. gadā kā koka guļbūve ar sal­mu jumtu. Pašreizējā dzīvojamā ēka esot celta 1850. gadā vai agrāk, 110 māla kleķa ar vairāk kā 70 cm biezām ārsienām, kurām vidū tukšums, kas savienots ar skursteni ventilācijai. Iemītnieki 1998. gadā restaurējuši vecās durvis, durvju virsgaismas lodziņš sa­glabājies vēl senais. Nav saglabājusies lielā kūts ar noslēgto vidus pagalmu, tāpat kalpu māja un graudnieku dzīvojamā ēka.