Neiepazītā Latvija

Netālajos Aizvējos dzīvojis skolotājs Jānis Bikše (1907- 1992), kurš bija atzīts biškopis, arī skolēnu spēlēto ludziņu re­žisors, Dārzkopības biedrības Burtnieku nodaļas izveidotājs. Burtniecietis Dzintars Vītols viņam veltījis dzejoli, divas rindi­ņas no kura skan:

Visās takās, kur iets, jauni dārzi pret sauli tiecas /.. /

Skolotāja izaudzēto vienu no lielākajām klematis kolekcijām Latvijā (vairāk kā 140 šķirnes) turpina kopt viņa mazdēls, arī Jānis Bikše. Pie mājām (1956. gadā pārbūvētā rija) aug arī va­rens osis 3,9 m apkārtmērā. Turpat 1788. gadā celtā klētiņa.

Pa kreisi no šosejas Penča kalniņā atrodas Burtnieku Ausekļa vidusskola (padomju laikā internātskola). Ar ķieģeļiem apmūrētā koka ēka celta pēc K. Vinkmaņa projekta pakāpenis­ki no 1928. līdz 1936. gadam, taču iesvētīšana notikusi jau 1930. gadā. Ēkas ceļa pusē pie vidējās šķērssienas iemūrēta stikla urna ar vēsturisku aprakstu. Par skolas pārzini no 1930. līdz 1936. gadam strādājis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Roķis (1888-1938). Gan J. Biksēm, gan E. Roķim pie skolas ieejas uzstādītas piemiņas plāksnes. Skolas D galā iepretī pārzi­ņa dzīvoklim tika iestādīti trīs ozoliņi, kas veltīti skolai, Sarka­nā Krusta pulciņam un mazpulkam. Šajā ēkā ari darbojas A. Kin- dzuļa vadītais Burtnieku skolu muzejs (atklāts 1995. gadā).

100 m uz DA no skolas stadiona atrodas Velna kalns, kur Eiķinupes stāvajā kraujā ir apmēram 30 x 20 m liels ierobs, no kura iztek avotiņš. Te varam mēģināt saskatīt divu Velna nagu iespiedumus. Teikā13 teikts, ka Velns cirtis Meldūkas purva diž­akmeni, bet iedziedājies gailis, un velnam skrienot kāja aizķēru­šies šajā dūksnainajā vietā.

Uz priekšu pa kreisi nostāk no ceļa redzami Garklāvi, kur 1778. gadā uzcelts brāļu draudžu saiešanas nams Miernami, kuru esot apmeklējis pat Garlībs Merķclis. 1792. gadā Vidzemē bija zināmi 42 hcrnhūtiešu brāļu draudžu saiešanu nami, Burtnieku distriktā ietilpa Garklāvu, Celma, Briežu un Birzgaļu saiešanu vietas. 19. gs. 40.-50. gados Burtnieku hernhūtieši bija vieni no aktīvākajiem Baltijā, svētku reizēs abi saiešanu nami - Gar­klāvu un Kanču - nevarēja uzņemt visus pasākuma apmeklētā­jus. Ja citur par skolu klasēm parasti izmantoja zemnieku sētu pirtis un riju kambarus, burtniecieši mācījās brāļu draudzes sa­ieta nama plašajās telpās, kur pēc 1764. gadā sastādītās "Burt­nieku skolas bērnu grāmatas" Eiķina, Zvārtes, Cālīša un Rūtes muižiņu bērnus mācīja Stiekas Jānis.

Par Garklāvu uzvārda rašanos stāsta teika14 : "kur tagad Garklāvu mājas, agrāk dzīvojis garais Klāvs. Zviedru kara lai­kā pie garā Klāva griezies kāds zviedru komandieris un lū­dzis, lai viņu paslēpj no ienaidnieka. Tad garais Klāvs, kas toreiz bija Garklāva muižā par stārastu, noslēpis šo zviedru virsnieku Meldūkas purva malā kartupeļu bedrē, tagadējās Zundas māju robežās. Ēdinājis to slepeni, nevienam nezinot.

Pēc kara beigām šis noslēptais virsnieks uzdāvinājis Garklā- vu muižu garajam Klāvam".

Cita teika vēsta15 , ka Garklāvu apkārtnē bija lieli meži, eglēs "cilvēkiem rādījušies naudas kubuliņi". Kam vajadzējis naudu, tas aizgājis pie kubuliņa aizņemties. Naudu tikai va­jadzējis laikā atdot. Ja neatdod, mocījis Velns. Saimnieks tu­rējis Velnu ieslēgtu kastē.

Pie ceļu krustojuma redzamie Arāji esot celti zviedru laikā kā kazarma. Tur kopš 1857. gada darbojusies pirmā Burtnieku pagasta skola. Tiem pretī diemžēl nav saglabājusies krietni jau­nāka celtne - Latviešu zemnieku savienības nams "Līdums", kura būvi no 1922. līdz 1926. gadam vadījis arhitekts Viktors Stams. Tā gājusi bojā kara laikā.

0,5 km attālumā Pidriķa virzienā Riekstiņi - 19. gs. beigu celtne, kurai vienā galā bijis krogs, otrā - dzirnavas uz Kiķin- upes. Pie 60. gadu sākumā atjaunotās mājas ceļam pretējā pusē akmens ar uzrakstu "1918", tā nozīme nav zināma. Tālāk pa Pidriķa ceļu, pēc 1,3 km pie ozola ceļmalā nogriežoties pa kreisi uz Irbēniem (kādreizējie Speķi), var nokļūt pie Mellaču akmens, starp kura divām daļām 1993. gadā atjaunoja Maurupītes tecēju­mu, ko savulaik likvidēja melioratori. Teika16 stāsta par robežu

dalīšanu starp diviem saimnie­kiem un pērkonu, kas akmeni saspēris, pēc tam saimnieki vairs nav strīdējušies, kuram šis akmens tiks par kapakmeni17 . Cits variants18 vēsta, ka abi strī­dējušies, kuram upīte pieder. Vēl viena versija ir,19 ka tas ir "Mīlas akmens" - divas pusī­tes satiekas un nešķiras.

Mellaču akmens (2001)

Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, priekšā nevar nepamanīt bijušo slimnīcas ēku Silmačus, ko 1934. gadā par saviem līdzek­ļiem kā doktorātu uzcēla Peives mājas saimnieka dēls ārsts Lud­vigs Zeltkaļus, kas emigrācijā dzīvoja Kalamazū Mičiganas štatā, ASV. Slimnīcu izveidoja tagadējais Rīgas Stradiņa universitātes

profesors Ivars Šiliņš (1931), kam tā bija pirmā darbavieta (1956-1958) pēc augstskolas beigšanas. Slimnīca darbojās līdz 1973. gadam. Tagadējās poliklīnikas apstādījumos aug interesanti koki: parastās prie­des pundurforma, nokarenā goba, piramidālās tūjas, kal­nu priede u. c.