Neiepazītā Latvija

Kādureiz Dieviņš pamāja roku, Lai visi ezeri ceļas gaisos Un iet meklēt sev jaunu krastu. Kur kuro pasauc jaunajā vārdā, Zemē tur jākrīt, jāpaliek guļam; liet ja sauc vecajā - jālaižas projām.

Kur tad Burtnieks atrodas šobrīd? Pēc kādas teikas10 tur agrāk bijis Agruma ezers, pie tā vienmēr rakusies cūka un ierakusies tik dziļi, ka tajā vietā iemeties otrs ezers un savienojies ar Agru­ma ezeru. Cita teika11 stāsta, ka tur bijušas mājas. Reiz, kad sieviete gājusi uz baznīcu, viņai pretī nācis vērsis. Viņai rokā bijusi atslēga, ar kuru tā iesitusi buļļam pa pieri. Tai vietā "palikus czars", visas mājas noslīkušas. Kad skaidrs laiks, tad dzelmē re­dzamas Burtnieku ezera mājas.

Stipri sarežģīti ezera rašanās aprakstīta citā teikā12 . Kādā sest­dienā (ļaudis zinājuši jau iepriekš, ka tas notikšot tieši sestdienā, un jau gaidījuši) parādījies balts ērglis, kas nesis baltu palagu. Kad ēr­glis iekliedzies, atlidojuši vēl četri un satvēruši katrs savu palaga stūri. No zemes izniris melns kuilis un sācis rakt dziļu gravu. Tad ērglis "izknābis" Burtnieku ezeru un nosviedis zemē.

Valmieras tuvumā bijis Astaru ezers, kas taisījies vietu at­stāt, tagad tur "muklājs tīrelis". Jaunajā vietā septiņi gadi no vietas redzēta melna cūka rokamies. Aizdzīt ar nevarējuši. Vie­nu dienu Astaris šņākdams, krākdams atnācis pa gaisu un no­meties, kur cūka rakusies. Nu sapratuši, ka melnā cūka bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu taisīt. Ilgi jaunajā vietā ezers kaucis, līdz kāds bērns iesaucies: "Ko tas Asteris tur kauc?" - "Tas, bērniņ, nav Asteris, tas ir Burtnieks!" Un re! no tā brīža ezers vairs negaudojis, jo nu viņa vārds bijis uzminēts13 . Ir arī teika14 , ka maza meitene, kura tikko sākusi runāt, teikusi: "Ricmcris bauro!", no tā laika ezers it kā sākts saukt par Riemeri.

Cik tur trūka, ka Burtnieks būtu nolaidies citur. Tas gribējis apmesties uz Ķoņu kalna, kur to nesis milzīgs bullis. Uz šī kalna Rūjienas tuvumā vēl tagad esot redzamas vairākas bedres, kuras sauc "ezera kājas". Tikai, kad mazs bērns iekliedzies "Astijervs",

tas pacēlies un de­vies tālāk15 . Cita tei­ka vēsta, ka ezers gri­bējis nolaisties Ķoņu pagasta Kliņģeru mājas robežās. Cilvē­ki sākuši kliegt, ezers sabijies 1111 laidies tā­lāk. Tur, kur nolicis kāju, "izcēlies strau­tiņš". Folkloriste Ive­ta Politere kādā tei­

kā atradusi vārdus "Veci ļaudis saka, ka ezers tur ilgi nepalikšot, jo tas jau sesto reizi ceļojot un drīz vien atkal pacelšoties"16 . Gribē­jis pārcelties tur, kur tagad atrodas Zilaiskalns. Tur bijusi iepla­ka - milzīgs luksts (purvaina pļava), ezers laidies zemē, taču astei nav iznācis vietas un nācies laisties atpakaļ17 . Bet ezers joprojām izdveš mīklainas skaņas - par to vēl tālāk. Vairākas teikas Burtnieku ezera izcelšanos saista ar baznīcu.

Burtnieku ezers nolaidies uz kādas baznīcas, kur tobrīd turēta svētruna. Kādam ap pusnakti zvejojot vēžus, labi vei­cies, bet te piepeši sācis skanēt baznīcas zvans, arvien skaļāk un skaļāk. Vīrs uztraucies un meties prom, bet no rīta ķese­les bijušas pilnas vēžu. Vairāk gan viņš nekad negājis uz Rurt- nieku zvejot18 .

Vispazīstamākā laikam ir teika19 , kas vēsta, "ka karstā vasaras svētdienā baznīcā noticis dievkalpojums un starp baznīcēniem bi­jis kāds burvis, vārdā Jerve (lasītājs jau zina, ka igauniski tas nozī­mē "ezers"). Baznīcēni redz, ka 110 Igaunijas puses nāk virsū melns lietus mākonis, kurā šķīst zibeņi un pieņemas vētra. Ļaudis lūdz, lai burvis Jerve nobur mākoni projām, lai tie bez slapjuma var tikt mājās. Jerve tikai sacījis: "Man burt nieks" un, līdz ko burvis šos vārdus izteicis, tā melnais mākonis šņākdams nogāzies pār baznī­cu un izvērties par lielu ezeru. Tā radies Burtnieks".

Zināma arī teika, ka Velns gribējis laulāties Burtnieku baz­nīcā ar saimniekmeitu. Tāpat ar Velnu saistāma teika par burvi

Miltu kuņu, kas dzīvojusi Valkā un bijusi starpniece starp Velnu un cilvēkiem. Kad Velns neesot bijis mājās, jo "aizbraucis uz Burtnieku ezeru dvēseli ķert", izrādījies, ka tieši tajā laikā Burt­niekā noslīcis kāds cilvēks.

Ja "Igauņu ezera" igauniskajā nosaukumā samaina tikai vienu burtu, iznāk Gada vai Laika ezers (Astijervs). Ezera dzīlēs mā­jojis Laikavccis, kas ļaudīm noteicis pareizo gadalaiku un arī iz­kārtojis labu vai sliktu laiku - atkarībā no upura lieluma. Kad atnākuši sveši ļaudis un krastā uzcēluši savu pili ar 12 durvīm, tie pielūguši savu dievu. Laikavecis uzsācis cīņu ar tiem, un krasta pils nogrimusi ezerā. Laikavecis ezera dzīlēs cīnoties ar sveša­jiem atnācējiem vēl šobaltdien, un reizēm tur dobji nodunot cīnītāju vairogi20 . Rāmā laikā arī divpadsmitos dienā, ja nolie­kot ausi pie zemes, dzirdot pulksteņus skanam un cilvēkus dzie­dam21 . Nemaz nevajag likt ausi pie zemes, skaidrā bezvēja laikā ezerā saccļoties tādi viļņi, ka sizdamies pret krastu, tie atgādina baznīcas zvana skaņas22 .