Neiepazītā Latvija

Citā teikā23 gan tikai reti izredzētie esot tie laimīgie, kas dabūjot dzirdēt dziesmu skaņas, ko dziedot nāras, kas kopā ar ezeru atrautas uz šejieni no ezera kādreizējās atrašanās vietas tīrelī Sedas augšgalā. Tie tad varot skatīt arī nogrimušo pilsētu un zelta krustu ezera vidū.

Ko tad vēl varot redzēt ezera dibenā? Jau minētajā tei­kā par burvi Jervi stāstīts, ka skaidrās saulainās vasaras die­nās ezera dibenā redzama baznīca. Ziemā, kad pa ledu brauc ar kamanām, pret sliecēm baznīcas torņa gailis atsitas, ka džinkst vien. Jānis Grīns balādē "Burtnieku ezers" šo ainu rāda vēl krāšņāku24 :

Saulē, kad skaidri ir Burtnieka ūdeņi, Redz vēl tagad dibenā baznīcu, Karieti četriem melniem zirgiem; Kučiers, kā sēdējis, sēd uz bukas, Mācītājs kancelē sprediķi saka, - Nevar nobeigt un pateikt: amen, Ezers tad celsies un laidīsies projām, Ļautiņi katris ies savās mājās.

Pēc seniem nostāstiem tā­da pat baznīca, kāda ir Burt­niekos, noslīkusi ezerā, ari otrs Burtnieks esot zem ezera25 .

Tā braukšana pār ezeru gan nav tik vienkārša, te pie­metas vadātājs, ja brauc tum­sā, kad otru krastu neredz, mig­lā. Ja braucējs ierauga otras ra­gavu sliedes, tad skaidrs, ka sākusies braukšana pa apli. Kā stāsta L. Sniķere26 , vadātājs piemetas nē tikai saimniekam vien, bet ari zirgam - tā dzīvē gadījies viņas tēvam. Savu skaidrojumu dod Zal- tes māte: kapi jau visapkārt ir, tad jau var ari tā būt. Kā ne - guļ tur visādi, ļauni un labi27 . Kapos jau nonāk ari ezerā noslīkušie. Ik gadus Vecgada vakarā no ezera dzelmes iznirstot stirna, izkāpjot ezera krastā un vairākas reizes iebrēcoties. Cik reizes stirna ie­brēcas, tik cilvēku "tamā gadā" ezerā noslīkstot28 .

Vēl šo braukšanu sarežģī "aizas", kad ledus ar troksni pārplīst. Braucot uz pārezera mežiem pēc malkas, ja aiza priek­šā, tad vairs nav kur braukt. Un vēl - nav jau pasaulē bijis tikai viens Minhauzens. Lūk, ko par Burtnieku ezeru publicējis Lai­monis Liepnieks29 . Reiz pār ezeru, kur zvejnieki bija izcirtuši āliņģus, braucis Vidzemes gubernators (1862-1868) Augusts fon Etingens un Mujānu barons Morics fon Mengdens. Pē­dējais stāstījis: "Nesen man te gadījās iebraukt tādā āliņģī, bet, par laimi, pateicoties manai attapībai, pa otro atkal izbraucu ārā!" Etingens piekritis: "Jums droši vien bija labi zirgi. Man gluži tas pats atgadījās uz Peipusa ezera, bet man bija nelāga kleperi." Klusums, tad Morica jautājums: "Nu, un?" -"Es pa­liku apakšā!", atbildējis gubernators. "Jūs 1111 gan esat fanta­zētājs!" ar apbrīnu un skaudību iesaucies pārspētais Mujānu Minhauzens.

Vai tad nevar iztikt bez braukšanas pār Burtnieku? Jau tau­tasdziesmās atrodam:

Piecas laivas puišu brauca

Pār Burtnieku ezeriņu30 .

Brauciena mērķis:

Lai tie jāja sievas ņemt Aiz Burtnieku ezariņa31 .

Teika32 min, ka ezera pretējā pusē redzētas pat "raganas ve­lējamies." Nākamā sekojošā darbība, sievu ņemot: Uz Burtnieku ezeriņa Gredzentiņus pārmijām33 .

Un vēl:

- Tur aizveda jūs' māsiņu Pār Burtnieka ezeriņu [..]34

Ceru, ka nākamā pēc secības bieži nebūs teika3 ", ka laivā brau­cošam vecītim blakus nosēžas no ūdens izlīdusi maza meitiņa, pa­vēstot, ka viņa meita to mazu noslīcinājusi Burtnieku ezerā.

Vēl par iešanu meitās. Puiši nakti "gāši meitās". Kad tikuši pie Burtnieku ezera, tā citi saķēruši jokodamies vienu puisi un "klaigā- ši": "Ja ezars došot naudas mucu vietā, ta sviedīšot puisi ezarā iekšā!" Un nesuši vienu puisi uz ezčra malu. Tūlīt ar nākusi no ezara naudas muca augšā. Puiši pārbijušies 1111 aizbēguši36 .

Rihards Rudzītis37 ezeru raksturo šādiem vārdiem: "Apbrīno­jamā zilumā svaidīti Burtnieku ezera ūdeņi. Tādā zilā dzidrumā raugās bērns debesīs, kad acis tam atstaro debesu zilumu."

Turpinām par to, kas redzams ezera dibenā. Par baznīcu jau runājām, te jāpiebilst vienīgi, ka mācītājs sprediķi varēšot pa­beigt vienīgi pastarajā dienā38 . Vēl sastopams variants, ka ezers pār baznīcu nācis, kad mācītājs icsācis muižas lielskunga bēr­nu - brāļa un māsas laulāšanu39 ; skaidrās dienās redzama ne ti­kai tīri baltā baznīca, bet arī muižas ēku sarkanie jumti. Kā dzejā to tēlo Jānis Ziemeļnieks rondo "Uz Burtnieku ezera"40 : Aiz mums nu nakts pār dzelmi zvaigznes šķiež, Kur Laimdota pa kristallpili līgo, Kā lūgdamās mums līdz.

Nogrimušajā pilī ar zelta torņiem palikusi tikai viena jaunava, pārējie aizbēguši41 . Kā Tamāra Skrīna dzejolī "Burtnieks"42 :

Tā pils ar vēja torņiem, Tā pils ar mākoņu acīm /../ Tā pils, kas jāsadzird.

Teikā43 pili apsēduši svešinieki, tad tā nogrimusi. Mazliet savādāk teikts par kādu valdnieku, kas ļaudis mocījis ar darbiem, tāpēc pils nogrimusi ezerā. Bet Dievs valdniekam sacījis: kad saule noies vakaros un rītos uzlēks, pa to laiku viņš varēs iziet 110 nogrimušās pils44 . Dzejnieks Jānis Akuratcrs dzejolī "Burtnie­ku ezers"45 dzelmē lūkojas ar šādu noskaņu: Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus Meklēts un neatrasts. Ūdeņi šalko un saule mirdz - Guļ sena Burtnieku pils, Kā rauduvi zaļā niedrājā Mūžam tā dvēseli vils.