Neiepazītā Latvija

18     LFK 76, 715.

19     LFK 1980, 2368.

20     LFK 1978, 2667.

21     Antoloģijā "Dzeja". Rīga, 1921.

22    LFK 2049, 412.

23     LFK 2049, 734.

24     LFK 1978, 2281.

25     LFK 1968, 3420.

26     Laikrakstā "Liesma", 1989, 19. maijā.

27     Latvju dainas. Kr. Barona un H. Vissendorfa izdotas. Petrograda, 1909, III 3. sēj., 25128. 1. daina.

28     Turpat, 1910, IV sēj., 28371. 5. daina.

29    LFK 584, 1201.

30     Latvju dainas. Kr. Barona un H. Vissendorfa izdotas. Petrograda, 1904, III 1. sēj., 13286. daina.

31    Turpat, 1361. 6. daina.

32     LFK 804. 5050.

33     Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999, 51. Ipp.

34     Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga, 1929.

35     LFK 556, 3587.

36     Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 420.-

421.     Ipp.

40    Ziemeļnieks J. Aizejošais. Rīga, 1923.

41     LFK 556, 3118.

42     Skrina T. Dzintars asiņo. Rīga, 1978.

43     LFK 1978, 2493.

44     LFK 1635, 874.

45     Akuraters J. Dienu prieks. Rīga, 1921.

4A Topographische Nachrichten von Liv- und Estland. Rijja, 1774, 1.

47 Pumpurs A. Lāčplēsis. Rīga, 1888.

4X Žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Rīga, 1905,8.-12.

49     Rūja V. Mēnesstars. Rīga, 1987.

50     Ozols K. Caurvēja savalgošana. Rīga, 2002.

51     LFK 1978, 2779. LFK 1978, 2237.

53     Melnalksnis A. Vadonis pa Dzimtenes kalniem un lejām. Vidzeme. Zie­meļrietumu daļa. Rīga, 1930.

54     LFK 1978, 2780.

5 ' Ccdriņš V. Sidraba jātnieks. Rīga, 1935.

56     LFK 1885, 114.

57    LFK 1459, 1615.

58     LFK 1978,2119.

59     LFK 1978, 1922.

60     LFK 1978, 1922.

61     Ccdriņš V. Ziemeļu dārzos. Rīga, 1942.

62     Melnalksnis A. Latvijas novadi. 3. Mazsalaca. Rīga, 1927.

63     Žurnālā "Sējējs", Rīga, 1939, 3.

64    Žurnālā "Daugava", Rīga, 1934,4.

65     Senču kalendārs 2000. un turpmākajiem gadiem. Saldus, 1999, 185. lpp.

66     Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis", 1873, 34.

67     Birzgalis R. Šoreiz- bez grima. Bruklina, ASV, 1981.

68     LFK 1968,4961.

69     Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Šmits. Rīga, 1925, 1. sēj., 378. lpp.

70     LFK 852, 15.

71     LFK 1978, 2220.

72    LFK 771, 562.

Laikrakstā "Liesma", 1994, 22. jūn. 74 Tūters E. Dzīvošu dziesmā. Leonia, ASV, 1992. Krājumā "Pār deviņi novadiņi. Rīga, 1975.

76     Laikrakstā "Liesma", 1999, 2. febr.

77     Zālītis L. Burtnieki likteņgriežos. Burtnieki, 2000.

78     Krājumā "Dzejas diena". Rīga, 1978.

w Krājumā "Mana tēvu zeme". Sast. A. Zālītis. Rīga, 1936.

Rīgas iela 17, Strenčos (2001)

KO NEPASAKA PIEMIŅAS PLĀKSNE

Pie divstāvu ēkas Strenčos, Rīgas ielā 17, redzama piemiņas plāksne (1988), ka te kādreizējā Dāvida Spundes fotodarbnīcā dzīvojis un strādājis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks (1897-1930). Nav grūti "atrast rakstos", ka viņa īstais vārds ir Jānis Krauklis, ka dzejnieks dzimis Bilskas pagasta Bānūžu muižā. Literātu en­ciklopēdijā1 rakstīts, ka Strenču ministrijas skolā (tā atradās ta­gadējās skolas mācību darbnīcu ēkā Ziemeļnieka ielā) Jānis mā­cījies 1912.-1914. gadā. Jāicbilst, ka sācis mācīties citā skolā un citā ēkā - Strenču elementārskolā (likvidēta 1913. gadā), kas atradās universālveikala (1972) vietā. Tieši ministrijas skolā Jānis iemīlējies savā skolotājā Zelmā Miķelsonē, kas bija tikai dažus gadus vecāka par viņu. Abi vakaros pastaigājušies pa Mī­lestības vēri, Jānis veltījis viņai dzejoļus. Tomēr var rasties vēlē­šanās kaut ko vairāk uzzināt par dzejnieka dzīvi mazpilsētā šajā laikā, ari par pašu ēku. Ar kādiem mums zināmiem cilvēkiem vēl tā saistīta? Kāpēc dzejolī "Strenči"2 Ziemeļnieks to vērtē:

/../ Starp četriem ceļiem, kuri sadod rokas, - (7z sārtas smilts stāv drūmais Strenču miests.

Toreiz tiešām miests, jo pilsētas statuss Strenčiem tikai no 1928. gada.

Fotogrāfs Dāvids Spunde (1878, Vijciema Zālītēs, tagad mā­jas atrodas Plāņu pagastā - 1960) Strenčos par fotogrāfu bija no 1909. gada, viņš ari cēlis šo ēku, pie tam visu darījis gandrīz viens pats, tikai pie smagākajiem darbiem ņēmis palīgus. Laikam maza auguma vīram tas nemaz nebija tik viegli, jo māja pabeigta tikai 1916. gadā. Pie viena - D. Spunde bija godprātīgs, saticīgs un tais­nīgs cilvēks, cienīts sabiedrisks darbinieks. Viņš fotografēja arī sa­dzīves skatus, nojaucamās mājas, uz visām "bildēm" uzrakstījis, kad un ko uzņēmis. Fotodarbnīca atradās otrajā stāvā, trīs telpās ielas pusē, un tur mājai bija stikla jumts, ko gan no ielas nemaz nevarēja redzēt. D. Spunde ļoti pārdzīvojis mājas nacionalizāciju 1940. gadā. Stipri bojātais jumts nomainīts 60. gados.

Jānis Krauklis nevarēja noturēties nevienā darbā. Smiltenē mēģinājis strādāt par aptiekāra mācekli. Kara laikā sācis strādāt pie kāda Jērcēnu saimnieka, bet kad, vedot no meža malku un žagarus, apgāzis vezumu, saimnieks viņu patriecis. "Provējis" būt kurpnieks. Nolēmis pamēģināt Strenčos pie fotogrāfa. Lī­gumā bija paredzēti seši mācekļa mēneši, kuros Jānis dzīvojis atsevišķi, ēdis savu pārtiku, pēc tam vēl divi mēneši jānostrādā par brīvu. Šos laikus rakstnieks Jānis Plaudis savā grāmatā "Zie­meļnieks"3 attēlo šādi: "[..] fotogrāfā amats viņam padevās bez lielām pūlēm. Ari principāls - kā Jānis un otrs māceklis Mickī- tis sauca Spundi - nomanīja, ka Kraukļu Jāņa prasme un spējas